Nelasīju iepriekšējos komentārus, tāpēc nezinu, vai kāda jau ko līdzīgu minēja. BET.
Attiecībās tā ir norma, rutīna dara savu un viss jaunais vienmēr šķiet ļoti pievilcīgs un, tiešām, var domāt dienām par nieka acu kontaktu ar svešu cilvēku. Esmu tur bijusi un pēdējā laikā, patiesībā, bieži. Tomēr, es NEKAD nekrāptu un tādos gadījumos es sevi diezgan vainoju par šīm domām, par cita iekāri utt. Tādēļ esmu atradusi labu sarunu ar sevi, kas mani attur no jebkādām muļķībām. Okei - šobrīd tas "jaunais" liek manai galvai reibt un jaunas iespējamas emocijas, flirts utt. Un kas tālāk? Tieši tas pats - attiecības, ikdiena, rutīna. Un tajā brīdī es saprotu, ka manā vīrietī jau patiešām ir viss, ko es varu vispār vēlēties. Vai ir vērts to upurēt tā dēļ, ka man trūkst uz šo brīdi kaut kāds adrenalīns? Man, tiešām, šķiet, ka esmu jau tikusi pie sava sapņu vīrieša un brīžiem nesaprotu, kādēļ kaut kādas nieka sarunas un komplimenti no citiem, manī tā iesēžas, un es par to varu domāt dienām.. patiesībā, varu saderēt, ka šajā cilvēkā nav vispār tas, kas cilvēkā, kas man jau šobrīd ir blakus. Mēs vienkārši ilgojamies pēc kā jauna. Man tas šobrīd ir aktuālāk, jo vīrietis ir ārzemēs, tad ir vēl biežāk šādas situācijas. Taču, ja pēc šādas sarunas ar sevi un jautājuma, vai tiešām tas cilvēks ar to bārdu ir tā vērts, lai upurētu to, kas Tev ir šobrīd.. Labi, lai tā būtu, taču es varu pateikt, ka Tev viņš uzrunā tikai tāpēc, ka vēlies jaunas emocijas, bet ar to tur arī viss beigsies.
312
