Esmu gandrīz septītajā grūtniecības mēnesī un man ir uznākusi diezgan liela depresija ar kuru es nevaru tikt galā. Daudz raudu, neparko nespēju priecāties un neesmu laimīga.
Nāk tādas domas galvā, ka nevajadzēja viņu paturēt un, ka esmu sev dzīvi sabojājusi. Negribu ne attiecības, ne bērnu, ne ģimeni gribu būt viena kā iepriekš.
Iepriekš esmu bijusi visur skrējēja, patīk atrasties sabiedrībā un dzīvot. Darbs man arī ir svarīgs, kas dod prieku un savu dzīvi, bet pusotru gadu neesmu strādājusi dēļ studijām un tagad vēl pusotrs gads būs dekrēts.
Pārdzīvoju par to, ka nevarēšu dzīvo tā kā iepriekš, jo nāks liela atbildība + jūtu ka no īstā cilvēka nav šis bērns un, ka nevaru tagad izšķirties. Liekas, ka esmu pazaudējusi savu dzīvi un nedzīvoju priekš sevis, bet eksistēju.
Attiecības arī pēdējās nedēļās ir pasliktinājušās, jo esmu diezgan liela čīkstule, sūdzos un esmu ar visu neapmierināta gan ar otru pusi, gan dzīvi. Saprotu, ka ir lietas, kas jātur pie sevis, bet visu gāžu uz viņu kas ir nepareizi. Protams, nav viņš enģelis un esmu cietusi deļ viņa problēmām, taču ne tik traki, lai gāztu viņam visu virsū.
Nejūtos tā it kā būtu mēs pāris kas kopīgi gaida bērnu un veido ģimeni, jūtos tā it kā esmu ar viņu dēļ bēŗna vismaz pagaidām.
Kā lai saglabāju mieru un sevi savācu kopā? Psihologs?
10
