PAŠIZAUGSME

Es tevi saprotu. Es esmu slinkuma kanlgals, man tiešām jāstāv ar rungu klāt un jāvaktē, jo pati tā aiz gara laika nekad nesākšu lasīt kaut ko izglītojošu, iedziļināties, nesākšu mācīties jaunu valodu vai nesākšu regulārus treniņus. Es it kā saprotu, ka man tas viss nāks par labu, bet tomēr laikam esmu totāla sliņke. Tā vietā, lai darīt ko izglītojošu, kas iespējams atmaksāsies nākotnē, es labāk iedzeru sidriņu un paguļu gultā skatoties seriālu.
Es pat nevaru saņemties nokārtot autovadītāja tiesības, jo zinu, ka man nav akūta vajadzība un tērēt laiku un nervus, lai ieliktu plauktiņā tiesības, ar domu ''ja nu noder kādreiz'' nevēlos.
Daudz esmu domājusi, kāpēc ir tik dažādi - mana draudzene ir pretējs cilvēks man, viņai nepatīk, ka pret viņu pasniedzēji universitātē mēdz būt pārlieku prasīgi, jo tas atsit vēlmi izzināt, viņai nepatīk, ka skubina, viņa labāk pati mācīsies savā tempā. Nepatīk vispār kontrole viņai un tajā pat laikā viņa tekoši runā angliski, krieviski un sarunvalodā franciski, bet es - es neko, jo es nevaru saņemties pati, darīt savas nākotnes es vietā. Man patīk, ka citi pret mani ir prasīgi - darbā, mācībās, jo tad ir sajūta, ka kāds no manis ko gaida un nevaru pievilt.
Vispār, domāju, ka pirms kaut ko darīt galvenais saprast kāpēc tu to dari. Var jau mācīties vadīt automašīņu un zināt, ka tu nebraukāsi, bet tāpēc, ka daudziem ir tiesības, tad man vajag un kārtošu. Domāju, ka tad nebūs motivācijas un būs grūti, jo tu pati sarpti, ka tev to nevajag(mas gadījums)
Un darīt sava ritmā - neiedomāties, ka tagad tu katru dienu veltīsi 2h grāmatu lasīšanai un ja nē esi slikts cilvēks.
Lasīt, mācīties tikai to, ko uzskati par svarīgu, nevis citi.
Bet nu es esmu slikts padomvedējs, jo pati esmu ļoti slinka un šķeit, ka man ir labi tādai būt, jo motivācijas mainīties nav :D.

Varbūt tev ir depresija?
Es daru visu tevis nosaukto - eju kursos, lasu grāmatas, apgūstu jaunas lietas - bet vai ir jāspiež sevi darīt kaut ko, ko negribi, jo "tā vajag"? Ja tev šķiet, ka tomēr ir jāspiež, tad palasi par motivāciju. Motivācija rodas darot, grūti iesākt, viegli turpināt utml. Bet kaut kādam mērķim vai vismaz vēlmei kaut ko uzsākt ir jābūt.

Izklausās, ka tev trūkst D vitamīns, tāpēc arī tāds negribulis iekšā sēž.

Es uzskatu, ka cilvēks pēc dabas ir slinks, tāpēc ir tik grūti piecelt pakaļu un kaut ko darīt. Vidusmēra cilvēks nostrādā dienu, sēžas ar ēdiena šķīvi pie televizora un tā ir viņa izklaide. Vajag gribēt kaut ko mainīt, lai nebūtu šis gadījums.
Pašizaugsmei ko es daru? Klausos podkāstus, jo esmu atskārtusi, ka man vairs nepatīk lasīt grāmatas. Kādreiz patika, tagad vairs nē. Tas prasa koncentrēšanos, piepūli, aizņem papildus vietu. Labāk klausos podkāstus pa ceļam autobusā, mājās uzkopjot māju, pastaigājoties uc. Tā arī ir pašizaugsme.
Mūsdienās, manuprāt, ir tik daudz iespēju, ka jebkuru nodarbi var pielāgot sev.
Lai kaut ko sāktu darīt tev ir jāsaprot:
1. Vai tu PATIEŠĀM gribi to savu iedomāto mērķi sasniegt?
Nu, piemēram, es paskatos uz fitness trenerēm un iedomājos, ka forši būtu, ja man būtu tāds augums, bet vai es pietiekami stirpi gribu šo augumu? Nē. Man patīk savs ķermenis - patīk formas, apmierina svars un veselība. Es neesmu gatava svīst 3x nedēļā sporta zālē, nopietni piedomāt pie uztura utml. Es vienkārši zinu, ka mana vēlme nav tik liela pēc tā auguma, kas citām.
2. Vai tev tas ir VAJADZĪGS un patiešām kaut ko dos pašai?
Nu, piemēram, man autovadītāja tiesības nafig nav vajadzīgas, kamēr mamma smadzenes skalo, ka jaunai meitenei vajag, noderēs utml. Es zinu, ka man nevajag. Nolikt plauktiņā? Man tam nav motivācijas
3. Vai tev PATĪK process?
Jau teicu, ka man nepatīk lasīt grāmatas, tāpēc apņemties izlasīt 1 grāmatu mēnesī man šķistu mocības, bet noklausīties - podkāstu mierīgi.
Un vispār, ja tev ir labi tur, kur esi un kādu dzīvi dzīvo, tad varbūt ir ok? Ja cilvēkam nav labi darbā, kurā viņš strādā, meklēs citu. Ja cilvēkam traucē liekais svars, viņš centīsies atbrīvoties no tā utml. Ja cilvēkam ir labi, tur kur viņš ir, tad ir labi un samierinies.

Kā var nevajadzēt tiesības?
Pat ja ir kāds, kas vienmēr aizved un atved kur vajag, ne vienmēr būs tā ka varēs izvadāt.
Man pašai tiesības ir jau entos gadus un uzskatu, ka tā ir brīvība. Neesmu sēdusies sabiedriskajā transportā kopš tiesību nolikšanas.

Pazīstama situācija.
No vienas puses esmu slinks cilvēks, bet tajā pašā laikā izdaru visu, ko vajag, ja redzu, ka nākotnē tas atalgosies. Bet, piemēram, lietas, kuras vajadzētu darīt tikai tāpēc, ka tā vajag, sabiedrībā tā ir pieņemts, kaut neesmu pārliecināta, ka to tiešām vajadzēs tieši man, diez vai tik ātri saņemšos darīt. Piemēram, man nav autovadītāja apliecības, bet daudzi jautā, kad tad nu kārtošu tiesības, pirkšu auto. Jā, varbūt nākotnē nožēlošu, ka neesmu nokārtojusi tiesības, bet tagad neredzu tam jēgu, jo lieliski visur tieku ar sabiedrisko transportu, kāds aizved ar auto pa ceļam vai eju kājām. Kam man tagad auto, ja tie ir papildus tēriņi, bet ar sabiedrisko sanāk lētāk.
Līdzīgi ir arī ar sportu, treniņiem utt. Vienu brīdi biju saņēmusies, bet pēc tam šī apņemšanās zuda. Neesmu resnītis, kaut vienmēr var atrast, ko uzlabot. Tāpēc piekrītu meitenēm, kuras saka, ka, ja tu nevari saņemties kaut ko darīt, tātad tu īsti neredzi mērķi un vajadzību to darīt.
Bieži dzirdu, ka tam un tam ir kādi hobiji, ceļojumi, izbraucieni, intereses. Tādos brīžos reizēm ir tāda sērīga sajūta, ka man pietrūkst motivācijas kaut ko pasākt, jo bieži esmu pārāk nogurusi, lai kaut ko vēl pēc darba darītu. Par to aizdomājos, kad, piemēram, redzu, ka draugs vakaros skatās video un rakstus par politiku, aktīvi lasa rakstus, likumus par savu darbības sfēru, lasa grāmatas par politiku, vēsturi, kamēr es ar sidru rokās sēžu un skatos kaut kādus dumjus video vai sēžu cosmo. Neesmu stulba, vienmēr atradīšu, par ko parunāt, padalīties zināšanās, ik pa reizei paskatos kādus video, palasu rakstus, bet ikdienā nedaru to mērķtiecīgi. No vienas puses ir vēlme, domas atrast kādu hobiju, ir posmi, kad kaut ko sāku darīt, bet ar laiku šī motivācija zūd.
Tāpēc nonācu pie secinājuma, ka nevajag sevi vardarbīgi spiest kaut ko darīt. Ja būs īsta vēlme, tad viss arī notiks, kā vajag.

goodmorning @ 22.07.2021 10:57

Kā var nevajadzēt tiesības?
Pat ja ir kāds, kas vienmēr aizved un atved kur vajag, ne vienmēr būs tā ka varēs izvadāt.
Man pašai tiesības ir jau entos gadus un uzskatu, ka tā ir brīvība. Neesmu sēdusies sabiedriskajā transportā kopš tiesību nolikšanas.

Mierīgi. Piemēram, man darbs, universitāte atrodas 15 minūšu brauciena un 15 min gājiena attālumā. Reizi mēnesī aizbraucu pie mammas uz laukiem, kur brauciens aizņem 1,5 h. Citur arī varu mierīgi aizbraukt ar sabiedrisko transportu. Kam man auto ikdienā? Tie ir lieki tēriņi, kā arī remonts, tehniskā apskate utt.arī aizņem laiku . Ar sabiedrisko mazāk arī jāstāv sastrēgumos. Labāk to naudu iztērēju citās lietās.

Sāksim ar to, ka visai dzīvei nevajadzētu griezties ap "nozari" vai attiecīgi darba jomu. Ja neaizrauj izaugsme šajā jomā, tad to nevajag. Tāpat arī valodas, kursi - ka neaizrauj, tad nespied sevi, es tā domāju.
Izaugsme var būt arī "izklaides" jomā, bet kur sevi iepazīsti un attīsti jaunā ampluā. Piemēram, uzsākt fotografēt, varbūt veidot sociālo saturu kādai labdarībai, doties izdzīvošanas pārgājienos. Tas arī daudz ko attīstīs.
Un, cik redzu pēc sevis, tas, kas aizrauj, tur arī meklēsi visādas iespējas visu laiku. Tas, kas ne pārāk, to visbiežāk atliksi, negribēsies, neatradīsi tam laiku. Nav jau teikts, ka tā otra joma (piemēram, ja tā ir tā profesionālā jeb darba joma) jāmet nost. Vienkārši pameklē sevi citos virzienos arī, tas jau tieši vairāk tevi bagātinās tikai.

goodmorning @ 22.07.2021 10:57

Kā var nevajadzēt tiesības?
Pat ja ir kāds, kas vienmēr aizved un atved kur vajag, ne vienmēr būs tā ka varēs izvadāt.
Man pašai tiesības ir jau entos gadus un uzskatu, ka tā ir brīvība. Neesmu sēdusies sabiedriskajā transportā kopš tiesību nolikšanas.

Viekārši.
Uz universitāti man ar visiem sastrēgumiem braukt 20 minūtes. Atpakaļ tāpat. Bez tam visdrzīāk man nebūtu kur atstāt auto Rīgā, jādomā par maksas autostavietām vai jāriņķo pa pilsētu, meklējot vietas. Bezjēdzīgi. Visas tās tehniskās utml. Visur izbraukāju sr sabiedrisko. Pie mammas aizbraukt 2.5h ar vilcienu. Nevajag ne koncentrēties ceļam, neko, var pat pagulēt tajā laika

Man arī ir bijušas šādas “lēkmes” ka liekas, ka neks neiet uz priekšu. Esmu apstājusies un sākusi degradēties.
Bet neskatoties uz tām sajūtām, es beidzot pēc gada ilgas vilcināšanās esmu nomainījusi darbu- savā arodā, bet nedaudz citā pamatspecialitātē, līdz ar ko, nepieciešams mācīties un apgūt ko jaunu.
Pluss, jau gadu kā mācos maģistrantūrā, kur priekš sevis ir pavēries diezgan plašs redzes lauks un ir interesanti. Pavelkoties tam ko mācos (ārpus savas specialitātes) sanākt pavilkties uz jaunām ieinteresējošām lietām, ko nākas izzināt pašai.
Pluss, man blakus ir cilvēkus kurš motivē kustēties, līdz ar ko man nākas piepildīt savus bērnības sapņus, kur ir jāiegulda diezgan liels laiks un jāapgūst kas jauns.
Pa virsu tam visam, ja pamanu FB kādus interesantus kursus, tad arī tiem cenšos pieteikties un apmeklēt, tīri tikai sevis pašas pēc.
Nu jaaa. Pirms maģistra biju gadu paņēmusi pauzi un tad man diezgan bieži gribējās ko mācīties, izaugt utt.
Bet, nevajag visu kert un grābt, forši ir ja zini kur vēlies pilnveidoties un tad to arī darīt!

Meitenex @ 22.07.2021 15:18

Viekārši.
Uz universitāti man ar visiem sastrēgumiem braukt 20 minūtes. Atpakaļ tāpat. Bez tam visdrzīāk man nebūtu kur atstāt auto Rīgā, jādomā par maksas autostavietām vai jāriņķo pa pilsētu, meklējot vietas. Bezjēdzīgi. Visas tās tehniskās utml. Visur izbraukāju sr sabiedrisko. Pie mammas aizbraukt 2.5h ar vilcienu. Nevajag ne koncentrēties ceļam, neko, var pat pagulēt tajā laika

kā es gribu tiesības, jau 3 gadus nevaru nolikt tās😔