Sveikas!
Esmu tajā dzīves posmā, kad neredzu vairs jēgu no savas eksistences un nezinu kā tālāk dzīvot... Esmu pabeigusi bakalaura studijas, visus gadus biju budžetā, paralēli studijām izvēlējos nestrādāt(lai gan bija iespēja, turklāt savā nozarē), man bija svarīgāk palikt budžetā...
Tagad studijas beigušās, es jau gadu esmu brīvsolī. Nezinu vai tālāk gribu iet mācīties maģistros, jo mana profesija pieprasa drosmi, atvērtību komunikācijā ar cilvēkiem, nevis bailes... Šobrīd strādāju kādā kafejnīcā - pieņemu pa telefonu pasūtījumus, apkalpoju galdiņus. Un ir tāda nolemtība... 3 gadus centos, bija smagi, tik daudz darba un nervu ieguldīts, iegūta izglītība un nekas. Kursa biedri, kuri strādāja studiju laikā, iekārtojās labi..
Tāpat man nav īpaši daudz draugu. Kādi 2-3, bet visiem savas lietas - darbi, privātā dzīve, komunikācija sarūk un nebrīnīšos, ja pazaudēšu tos...
Man nav arī nekad bijušas attiecības. Man ir 22 gadi, bet visu šo laiku esmu bijusi viena. Nav tā, ka nekad neviens negribēja iepazīties... parasti vai nu man nepatika, vai cilvēkam bija slēpti nodomi(piemēram, reiz ballītē puisis koļījās, bet viss ko vajadzēja bija gulta..), vai arī es vienkārši nebiju gatava attiecībām...
Es jūtos tā it kā visu būtu nokavējusi dzīvē. Attiecības, darbu, trakos tusiņu laikus, visu...
Un tagad ir vēl vairāk grūti. Es nevaru pienākt klāt iepazīties, man ir bail. Es neeju uz pasākumiem, jo man ir sociālā trauksme. Es tik daudz ko esmu palaidusi garām! Man dzīvē ir bijuši tik daudzi forši piedāvājumi, bet es visiem tiem teicu - nē. Mani ir bail ko citi par mani padomās, bail no visa jaunā. Tiklīdz man parādās jauna iespēja - darbs, attiecības vai jebkas cits es nobīstos, šausmīgi satraucos, sāku domāt, kas greizi noies un beigās pasaku nē. Pēc tam nožēloju, bet izdarīto neatgriezīsi.. iespējas aiziet gar degunu
Es sev pati riebjos, riebjos, ka esmu tāda nevarīga, bailīga un stulba aita.
Esmu domājusi aiziet pie psihologa, bet neticu, ka palīdzē... taču pati ikreiz kāpju uz tiem pat grābekļiem.
Palīdziet, meitenes