Nu jau labs laiks pagājis un šīs sajūtas ir aizmirstas (labi, ka tā), bet ar nelielu pieredzi varu dalīties.
Kad liku breketes, vajadzēja izraut visus četrus gudrības zobus diezgan īsā laikā (visi bija ieauguši šķībi, vienam tikai knapi galiņš bija redzams). Tā kā visur pieraksti mēnešiem uz priekšu, gāju tur, kur var tikt bez pieraksta. Katra zoba raušana izmaksāja 5 eiro (valsts zobārsts), pluss kādas divas, trīs reizes katram zobam gāju likt zāles bez maksas.
No sākuma rāva augšējos ar mēneša, varbūt mazāk, starpību. Jau tad likās traki, katru rāva kādas 20-30 minūtes, viena zobārste tur galvu, viena ar knaiblēm kaut ko urķējās, šķiet, ka smadzenes izraus. Apakšā bija dāāāudz trakāks gan raušanas process, gan "atveseļošanās".
* Kādu laiku spēcīgi smakoja, asiņoja mute (pēc pirmā zoba raušanas vakarā bija sarunāts Tinder randiņš uz kuru aizgāju ar marles pikuci mutē, muļķe tāda 😀).
* Nebija iespējams plaši attaisīt muti, kur nu vēl kaut ko apēst, par cietu ēdienu vispār nerunāsim, kā arī tas "gāja" iekšā "caurumā", iztīrīt nebija iespējams, jo sāpēja pat skalojot muti ar ūdeni.
* Nežēlīgi sāpēja galva pat varbūt divu mēnešu garumā līdz sāpes pilnībā izzuda.
* Regulāri no brūces nāca laukā dažādi kaulveidīgi izdalījumi.
* Tā pa īstam brūces sadzija pēc gada, kad jau brekešu vairs nebija.
Trakākais laikam bija ar apakšējo zobu, kurš bija tikai tikko izlīdis, tam pēc raušanas vaļējā brūce bija iespaidīga, visu laiku jēla, asiņaina. Brr. Nesapotu, kāpēc neviens nepiedāvāja kā citādāk viņus izraut, izoperēt. Laikam tā brīža stulbums un naudas ekonomija bija svarīgāka, bet nebūt ne tā vērta.