Tēvs ar mani kopā nav bijis jau no mazotnes, taču kontaktus agrāk nedaudz uzturējām, tādēļ kaut ko par viņu zinu.
Man bija svarīgi, lai mans draugs nav ne gramu līdzīgs manam tēvam (neglābjams alkoholiķis). Redz, kā dzīvē sanāca!
Tā nu esmu kopā ar puisi, kurš ir diezgan līdzīgs manam tēvam (gan izskata, gan rakstura, nedaudz arī domāšanas un uzskatu ziņā), paldies Dievam, ka esmu viņu teju vispār "atradinājusi" no alkohola. Kad draugs nedaudz vairāk iedzer, viņš ar manu tēvu ir 1:1 - uz tādu cilvēku gan es paskatīties nevaru, nāk prātā vecās, sliktās atmiņas, histērijas, tā iemesla dēļ vairākas reizes esmu gribējusi šķirties.
Draugs mani ļoti mīl, zina manu sāpi, tādēļ izvairās no visa, kas varētu saistīties ar atmiņām par pagātni, saprotot un nenoliedzot, ka tik ļoti līdzinās manam tēvam. Pirms nepazinu savu dzīvesbiedru, nekad nebūtu iedomājusies, ka pagātne tik ļoti var iespaidot mani tagad. Vairākkārt esmu domājusi par palīdzības meklēšanu, konsultāciju, psihologa atbalstu, taču negribu visas tās brūces celt augšā - sāpīga bērnība.