Sveikas.
Manā galvā rosās daudz domu, gribētu zināt jūsu viedokļus.
Tātad mana partnere mani nokrāpa.
Aiz mīlestības es nespēju attiecības pārtraukt, kas man uzdzen dusmas pašai uz sevi, jo vienmēr biju nosolījusies sev, ka neļaušu kādam pret sevi šādi rīkoties un nekādā gadījumā tā nebūs lieta, ko piedot. Ir pagājuši pāris mēneši, sāpe joprojām ir, uzticības nav. Bet mani moka viena lieta. Es iekšēji zinu, ka ja arī es to izdarītu, man būtu vieglāk sadzīvot ar situāciju. Es zinu, cik ļoti nepareizi tas ir, taču es meklēju vainu sevī par to kāpēc tā notika.
Krāpšanu nevar piedot, to pat nevar aizmirst, par to vienkārši nerunā un cenšas sadzīvot- manā skatījumā.
Zinu, ka daudziem domas dalās un katra indivuduālā pieredze ir savādāka.
Šāda ir mana, nedaudz baidos kā būtu ja es to izdarītu. Es tiešām mīlu, un tā pat nav atriebības kāre, es vienkārši meklēju variantus, kā sadziedēt sevi un iespējams tas man liktu nomierināties, skatīties uz visu savādāk un turpināt dzīvot.
Lūdzu esiet jaukas komentāros, es nemeklēju nosodījumu, bet atbalstu. :) Nosodu sevi pati. :(
15
