Gaidīts bērns vai nē?

Lasu diskusiju un asaras birst, ka kāds juties kā nemīlēts bērns. Tas atstāj dziļas rētas un ir ļoti, ļoti sāpīgi.
❤️Es no visas sirds ceru, ka tagad jūtaties dzīvē mīlēti cilvēki!
Kā arī, ka mans bērns, ja nākotnē kādā forumā atbildētu uz šādu jautājumu varētu teikt, ka ir saņēmis un jutis bezgalīgi lielu mīlestību. ❤️

Esmu vienīgais un gaidits bērns, mamma nevarēja palikt stāvoklī 2 gadus. Mamma ļoti mani mīlēja un gaidīja, tētis arī. Prieks,ka tomēr negaiditie bērni beigās ir miileeti un vajadzīgi.

Manam fāterim bija savu laiku sarunāta cita sieva.
Es izteikti nepatiku tēva mātei.
Laikam izjaucu kaut kādus biznesa plānus viņai.
Beigās arī viss beidzās nesākoties, kad mutere ( kad gāju bērnudārzā ), viņas vienu dienu aiztrieca prom.
Ar to arī viss beidzās.

Vel man bērnība kad pieķēra ka pīpēju lika izpīpēt veselu cigarēšu paciņu līdz kļuva slikti, protams visu neizvilku, esmu visu nakti stāvejis arī kaktā un vel es omītei iesitu pa vēderu kad nedabuju saldumus.

Mēs ar brāli bijām gaidīti bērni un mīlēti arī. Brālim tagad jau sava ģimene un visiem arī labas attiecības.

Ne īpaši. Esmu nejaušais viena sakara bēbis, kurš mammai sanāca 18 gados. Viens no vecvecākiem vēlējās, lai mamma taisa abortu (kurš-nezinu, jo abi mētāja vainu viens uz otra). Piedzimu un beigās vecvecākiem biju mīļākais cilvēks Visumā. Principā, vecvecāki mani arī uzaudzināja. Māte? Tur lielā bēda, diemžēl, bija toreiz un ir joprojām- alkohols. Skaidrā, protams, runā skaisti, bet tiklīdz "ierauj graķīti", tā sākas nožēlas, čīkstēšanas un vaimanas par to, ka tiku tomēr laista pasaulē. Skumji, protams, bet nu jau esmu pieaugusi un man no viņas atzīšanās mīlestībā īsti nav vajadzīga, tādēļ mani šis fakts vairs nenomoka. Bet bērnībā gan ļoti sāpināja🙃
Jebkurā gadījumā, savam bērnam es to tēmu noteikti neceltu augšā!

Es biju negribēts pārsteigums visiem. Nav ne jausmas, kāpēc daži mani tuvākie radinieki juta vajadzību, sīki izplūstot detaļās, informēt mani par šo faktu. Turklāt vēl diezgan agrā vecumā. Dzīvē gan nekad nejutu mīlestības trūkumu vai to, ka es būtu traucēklis.

Mamma pati stastija, ka mani īpaši nevēlējās, jo māsa bija tāda draiskule ka mammai bija trauma. Man ar masu tapēc ir 10 gadu starpība. Mammai zīlniece pateica, ka lai cik ļoti negribētu otro bērnu- tas viņai būs un tas būs dēls.

Esam 2 bērni ģimenē, es esmu vecākā, lai gan mamma teica ka es biju plānots bērs, tētis to noliedz. Saka ka esmu gadījuma bērns, kas nebija plānots, bet nu kā savu bērnu viņš mani atzīst, kad pieteicās man brālis, tad gan tētis no mums aizgāja, teica ka tas bērns neesot viņa. Tā kā bērnība mani personīgi nav lutinājusi. Nepabeidzu pat skolu, kā sita 18 tā aizbēgu no mājām. Tagad ar vecākiem komunicēju reti, es personīgi pirmā neizrādu iniciatīvu uz saziņu, bet tā atbildu ja zvana/raksta man. Pati nu jau audzinu 2 bērniņus, un daru visu iespējamo lai viņiem nebūtu tā kā bija man.

Esmu jaunākais bērns ģimenē un tikai mamma mani gaidīja un gribēja paturēt, tēvs nekad man licies ne zinis par mums- bērniem. Kad biju mammai vēderā, tēvs vazājās apkārt un uztaisīja bērnu citai sievietei. Par to uzzinājām tikai 12 gadus vēlāk. Kad biju pusaudze, viņš aizgāja pie citas un kopš tā brīža neesmu viņu redzējusi. Man mamma ir gan tētis, gan mamma. 🙃

Arvis Reiks @ 09.01.2021 13:15

Iespējams ļoti seko līdzi man un vēlies visulaiku diskutēt ar mani, tādēļ tev liekas ka es visu adresēju tev. Varam tikties un iepriecināšu tevi visādos veidos, ja tik ļoti vēlies

Jā, tu esi mans elks! 😌

Eksperte @ 09.01.2021 12:36

Oi, kapēc likās, ka tas adresēts man? ?

Iespējams ļoti seko līdzi man un vēlies visulaiku diskutēt ar mani, tādēļ tev liekas ka es visu adresēju tev. Varam tikties un iepriecināšu tevi visādos veidos, ja tik ļoti vēlies

Eksperte @ 09.01.2021 12:36

Mani vecāki nekad nav arī šķīrušies. ?

Oi, kapēc likās, ka tas adresēts man? 😀

Arvis Reiks @ 09.01.2021 11:53

Mūsdienas vari piešut dzimumlocekli un padarīt sevi par puisi, tad vecāki ar tevi leposies un saies atkal kopā.

Mani vecāki nekad nav arī šķīrušies. 😀

Elisa_M @ 09.01.2021 11:13

Ģimenē esmu otrais bērns, tā kā pirmā piedzima meitene, otro tētis ļoti vēlējās puiku, visi arī teica - būs puika, būs puika, bet piedzimu es. Tā nu pirmos dzīves gadus (cik atceros) tētis allaž mani mēģināja piesaistīt puišu lietām, kas mani absolūti neinteresēja, līdz ar to tētis sāka melot un aizgāja. Vienmēr no vecāku, vecvecāku puses esmu jutisi spiedienu, ka esmu vainīga pie vecāku šķiršanās, jutos nemīlēta, taču uzsākot patstāvīgu dzīvi, ar mammu esam kļuvušas par labākajām draudzenēm, lai gan šad tad vēl dzirdu pārmetumus, zinu, ka mammai sāp, bet mēģinu to laist gar ausīm - viņai arī vienai bija grūti ar divām meitām.

Mūsdienas vari piešut dzimumlocekli un padarīt sevi par puisi, tad vecāki ar tevi leposies un saies atkal kopā.

Ģimenē esmu otrais bērns, tā kā pirmā piedzima meitene, otro tētis ļoti vēlējās puiku, visi arī teica - būs puika, būs puika, bet piedzimu es. Tā nu pirmos dzīves gadus (cik atceros) tētis allaž mani mēģināja piesaistīt puišu lietām, kas mani absolūti neinteresēja, līdz ar to tētis sāka melot un aizgāja. Vienmēr no vecāku, vecvecāku puses esmu jutisi spiedienu, ka esmu vainīga pie vecāku šķiršanās, jutos nemīlēta, taču uzsākot patstāvīgu dzīvi, ar mammu esam kļuvušas par labākajām draudzenēm, lai gan šad tad vēl dzirdu pārmetumus, zinu, ka mammai sāp, bet mēģinu to laist gar ausīm - viņai arī vienai bija grūti ar divām meitām.

Ellin @ 09.01.2021 10:23

Es esmu vidējais bērns un vienīgā meita. Es vienmēr esmu sajutusies mīlēta un lutināta. Mana mamma un tētis nekad nav šķirojuši mūs, visi mīlēti vienlīdzīgi. Es esmu pateicīga, ka neesmu bijusi negaidīts rūpju bērns. :)
Manu aiziešanu dzīvot prom no mājām pie nu jau līgavaiņa mamma uztvēra sāpīgi, jo kā jau lielandaļai vecāku ir sāpīgi, ja bērns dodas prom no ģimenes ligzdiņas. Tagad viņa ir priecīga ka drīzumā būs kuplāka ģimene un nu jau mamma gatavojas omes lomai,jo plānojam bērniņu. :)
Kāda bij jūsu vecāku reakcija ejot prom no mājām, lai uzsāktu savupieaugušo dzīvi? Kā vecāki pieņem jūsu vīru/sievu jeb jauno ģimenes daļu? :)

Esmu savu mammu iepazīstinājusi precīzi vienreiz ar savu puisi, ar kuru bijām kopā 2 gadus. Tā bija tieši viena tikšanās. Tētis nav iepazinie nevienu no maniem partneriem, māte arī nav tikusi iepazīstināta turpmāk.
Aiziešana savā dzīvē bija mātes agresīva iniciatīva, tētis un pārejie ģimrnes locekļi to pārdzīvoja. Tobrīd arī es. Taču tagad, patiesībā, ieguvumu no tā ir vairāk kā zaudējumu. Dzīvoju savu patstāvīgo dzīvi un pilnībā nav uztraukumu par saviem lēmumiem, jo nav jāsatraucas par to, kā un ko padomās ģimene.

Es esmu vidējais bērns un vienīgā meita. Es vienmēr esmu sajutusies mīlēta un lutināta. Mana mamma un tētis nekad nav šķirojuši mūs, visi mīlēti vienlīdzīgi. Es esmu pateicīga, ka neesmu bijusi negaidīts rūpju bērns. :)
Manu aiziešanu dzīvot prom no mājām pie nu jau līgavaiņa mamma uztvēra sāpīgi, jo kā jau lielandaļai vecāku ir sāpīgi, ja bērns dodas prom no ģimenes ligzdiņas. Tagad viņa ir priecīga ka drīzumā būs kuplāka ģimene un nu jau mamma gatavojas omes lomai,jo plānojam bērniņu. :)
Kāda bij jūsu vecāku reakcija ejot prom no mājām, lai uzsāktu savupieaugušo dzīvi? Kā vecāki pieņem jūsu vīru/sievu jeb jauno ģimenes daļu? :)

Redrose @ 09.01.2021 00:24

Žēl, kad diskusijā iejaucas nenopietni un nelīdzsvaroti lietotāji.?

Žēl gan, ko gan darīsi? 🙅

Žēl, kad diskusijā iejaucas nenopietni un nelīdzsvaroti lietotāji.🙄