Gaidīts bērns vai nē?

Eksperte @ 09.01.2021 12:36

Oi, kapēc likās, ka tas adresēts man? ?

Iespējams ļoti seko līdzi man un vēlies visulaiku diskutēt ar mani, tādēļ tev liekas ka es visu adresēju tev. Varam tikties un iepriecināšu tevi visādos veidos, ja tik ļoti vēlies

Arvis Reiks @ 09.01.2021 13:15

Iespējams ļoti seko līdzi man un vēlies visulaiku diskutēt ar mani, tādēļ tev liekas ka es visu adresēju tev. Varam tikties un iepriecināšu tevi visādos veidos, ja tik ļoti vēlies

Jā, tu esi mans elks! 😌

Esmu jaunākais bērns ģimenē un tikai mamma mani gaidīja un gribēja paturēt, tēvs nekad man licies ne zinis par mums- bērniem. Kad biju mammai vēderā, tēvs vazājās apkārt un uztaisīja bērnu citai sievietei. Par to uzzinājām tikai 12 gadus vēlāk. Kad biju pusaudze, viņš aizgāja pie citas un kopš tā brīža neesmu viņu redzējusi. Man mamma ir gan tētis, gan mamma. 🙃

Esam 2 bērni ģimenē, es esmu vecākā, lai gan mamma teica ka es biju plānots bērs, tētis to noliedz. Saka ka esmu gadījuma bērns, kas nebija plānots, bet nu kā savu bērnu viņš mani atzīst, kad pieteicās man brālis, tad gan tētis no mums aizgāja, teica ka tas bērns neesot viņa. Tā kā bērnība mani personīgi nav lutinājusi. Nepabeidzu pat skolu, kā sita 18 tā aizbēgu no mājām. Tagad ar vecākiem komunicēju reti, es personīgi pirmā neizrādu iniciatīvu uz saziņu, bet tā atbildu ja zvana/raksta man. Pati nu jau audzinu 2 bērniņus, un daru visu iespējamo lai viņiem nebūtu tā kā bija man.

Mamma pati stastija, ka mani īpaši nevēlējās, jo māsa bija tāda draiskule ka mammai bija trauma. Man ar masu tapēc ir 10 gadu starpība. Mammai zīlniece pateica, ka lai cik ļoti negribētu otro bērnu- tas viņai būs un tas būs dēls.

Es biju negribēts pārsteigums visiem. Nav ne jausmas, kāpēc daži mani tuvākie radinieki juta vajadzību, sīki izplūstot detaļās, informēt mani par šo faktu. Turklāt vēl diezgan agrā vecumā. Dzīvē gan nekad nejutu mīlestības trūkumu vai to, ka es būtu traucēklis.

Ne īpaši. Esmu nejaušais viena sakara bēbis, kurš mammai sanāca 18 gados. Viens no vecvecākiem vēlējās, lai mamma taisa abortu (kurš-nezinu, jo abi mētāja vainu viens uz otra). Piedzimu un beigās vecvecākiem biju mīļākais cilvēks Visumā. Principā, vecvecāki mani arī uzaudzināja. Māte? Tur lielā bēda, diemžēl, bija toreiz un ir joprojām- alkohols. Skaidrā, protams, runā skaisti, bet tiklīdz "ierauj graķīti", tā sākas nožēlas, čīkstēšanas un vaimanas par to, ka tiku tomēr laista pasaulē. Skumji, protams, bet nu jau esmu pieaugusi un man no viņas atzīšanās mīlestībā īsti nav vajadzīga, tādēļ mani šis fakts vairs nenomoka. Bet bērnībā gan ļoti sāpināja🙃
Jebkurā gadījumā, savam bērnam es to tēmu noteikti neceltu augšā!

Mēs ar brāli bijām gaidīti bērni un mīlēti arī. Brālim tagad jau sava ģimene un visiem arī labas attiecības.

Vel man bērnība kad pieķēra ka pīpēju lika izpīpēt veselu cigarēšu paciņu līdz kļuva slikti, protams visu neizvilku, esmu visu nakti stāvejis arī kaktā un vel es omītei iesitu pa vēderu kad nedabuju saldumus.

Manam fāterim bija savu laiku sarunāta cita sieva.
Es izteikti nepatiku tēva mātei.
Laikam izjaucu kaut kādus biznesa plānus viņai.
Beigās arī viss beidzās nesākoties, kad mutere ( kad gāju bērnudārzā ), viņas vienu dienu aiztrieca prom.
Ar to arī viss beidzās.

Esmu vienīgais un gaidits bērns, mamma nevarēja palikt stāvoklī 2 gadus. Mamma ļoti mani mīlēja un gaidīja, tētis arī. Prieks,ka tomēr negaiditie bērni beigās ir miileeti un vajadzīgi.

Lasu diskusiju un asaras birst, ka kāds juties kā nemīlēts bērns. Tas atstāj dziļas rētas un ir ļoti, ļoti sāpīgi.
❤️Es no visas sirds ceru, ka tagad jūtaties dzīvē mīlēti cilvēki!
Kā arī, ka mans bērns, ja nākotnē kādā forumā atbildētu uz šādu jautājumu varētu teikt, ka ir saņēmis un jutis bezgalīgi lielu mīlestību. ❤️