Sveikas!
Mani ir piemeklējusi ļoti neizprotama situācija. Jau kādu ilgāku laiku esmu attiecības, bet tās nav bijušas ļoti nopietnas... Vismaz ne vnm, bija savi nopietnākie posmi un savi brīvākie... Tā teikt. Tagad ir diez gan nopietni. Saprotam, ka viens otram ļoti patīkam, esam runājuši par kāzām, ģimeni untt.
Man ir vairāki hobiji - patīk zīmēt, sports, un dažādi rokdarbi kā sevi izpaust. Tās lietas ļoti mīlu un tā ir liela daļa no manis. Pēdējā laikā bija tāds kā pagrimums, neko negribējās... Nu ok katram tā mēdz uznākt un neko sev neuzspiedu. Tad nesen ar draugu ļoti sastridejaamies un viņš teica, ka vairs ar mani neko nevēlas. Protams, biju ļoti saskumusi, bet arī sapratu, ka tā bija mana kļūda un neko viņam nepārmetu. Samierinājos. Tajā dienā es aizgāju mājās un zīmēju, sportoju, šuvu... Manī bija pilnīgi jauna enerģija, man to visu gribējās, es pēc tā biju nežēlīgi noilgojusies.
Nākamajā dienā draugs palūdz vai nevaram satikties. Teica, ka esmu viņam ļoti svarīga un īsumā sākot - mēģinām vēlreiz. Piekritu. Un viss- man vairs nav spēka saviem hobijiem. Viņš vnk kaut kur pazūd! Un tas nav tā, ka mes būtu tikko samīlēju#ies un viņš paņemtu visu manu laiku, nebūt ne. Tāda sajūta ka es varu savu fokusu noturēt vienā virzienā. Vainu hobiji vai attiecības. Vaina nav arī viņaa, kā cilvēkā, bet tajā faktā, ka ir attiecības. Agrāk tā nekad nebija. Un es nesaprotu kas notiek. Kad sēžu un iedomājos -" tā, pieņemsim, ka esam šķīrušies, kāda ir tagad mana attieksme pret lietām, ko mīlu darīt?" un jā - pilnīgi savādāk, ja iedomājos, ka esmu brīva, gribas iet un darīt visu!
Es jūtu, ka, ja saprastu, kas par vainu, man tas jau vien ļoti palīdzētu... Varbūt kāda mācēs teikt? ?
65
