Es Tevi pilnībā saprotu!
Ar bijušo draugu bija identiska situācija. Attiecībās bijām vairāk kā 2 gadus,uz vienas rokas pirkstiem varētu saskaitīt reizes,kad uzdāvināja ziedus,par dāvanām - ko vērtīgāju vispār nerunājot.
Man bija ļoti grūti ar to samierināties, jo pati pēc dabas esmu ļoti dāsna un patīk savu mīļoto cilvēku iepriecināt ar dāvanām.
Viņš lielāko daļu algus tērēja savām vajadzībām,auto un mocim. Vairākas reizes centos ar viņu par to runāt,bet bezjēdzīgi. Cilvēks vienkārši nemācēja dalīties,bija skops un savas vajadzības viņam bija prioritāte PILNĪGI VIENMĒR. Ja būtu tik vien kā ziedu nesaņemšana... bet arī mājās visas lietas gādāju es,pārtiku,saimniecības lietas. u.tt. Nezinu kā būtu dzīvot visi dzīvi ar tādu cilvēku,es biju gatava viņam adot visu,bet viņam pat 5e man būtu žēl... Neprasiju jau,lai dāvina telefonu vai auto. Pietiktu pa reizei ar ziediem vai kādu šokolādi.
Lieki piebilst,ka jau vairāk kā 2 gadi esam šķīrušies. Pēc savas pieredzes sakot, neticu,ka šādi cilvēki var mainīties... Kad uzsāku jaunas attiecības bij ļoti grūti pierast pie lutināšanas. Bet mēs esam sievietes,mēs esam pelnijušas,lai mūs palutina un iepriecina.