Lieta tāda, man ir jau virs 30, ar draugu esam kopā jau gandrīz 8 gadus un es ļoti gaidu kad viņš beidzot mani apprecēs lai būtu pilnvērtīga ģimene (jā, man tas ir svarīgi). Taču nelaime ir tā, ka viņš nav juridiski brīvs, vienkārši nav sakārtojis savus papīrus, sola, ka sakārtos, bet tas viss ir jau tik ilgi ievilcies. Teica, ka viss jau ir procesā, bet ex tad nedod parakstu, tad viņa saslimusi, tad atkal kaut kādu mantu gribot dalīt, tad atkal nedod parakstu un tagad nevarot, jo korona ārā..
Un es visu laiku ticēju, ka pienāks tā diena, bet tā diena nepienāk. Un tad galvā sāk nākt visādas sliktas domas par sevi, ka varbūt neesmu pietiekami laba? Vai arī, ja es tagad aiziešu, citu jau vairs neatradīšu + tam būs vajadzīgs laiks un ja nu atkal iegrābjos uz solītāju? A ja nu tomēr nākamajā mēnesī viņa papīri beidzot būs sakārtoti.. un tā tas laiks paiet. Varbūt ir kāds spēriens pa dibenu, lai acis atvērtu?
Vai kādai arī ir bijušas līdzīgas domas kā man nāk galvā? Ko ar tām darījāt? Ka tas izskatās no malas un ko jūs ieteiktu, ja kādam pazīstamam cilvēkam būtu šāda situācija?
4
