Lekcijas, nodarbības katru dienu, apmeklējums obligāts (jābūt vismaz 75%, citādāk kurss netiek ieskaitīts). Ir gan priekšmeti, kur var izlaist kādu lekciju biežāk, bet tie ir C daļas kursi, kuri nav tik cieši saistīti ar medicīnu. Lielākoties visos priekšmetos pirms nodarbības ir ieskaite par tekošās dienas tēmu, līdz ar to jāmācās ir pilnībā katru dienu un diezgan milzīgi apjomi. Pirmajos kursos anatomiju pasniedz lieliskas profesores, ļoti gudras, māca no sirds, visu kārtīgi paskaidro, parāda uz preperātiem. Lielākais murgs kam esmu gājusi cauri bija histoloģija (man šķiet, ka no kādiem 80 studentiem viņu nokāroto aptuveni 20, bet baidos samelot). Bet jā par mutiskajām ieskaitēm - lielākoties visos priekšmetos ir mutiski kolikviji un eksāmeni, ja kādu reizi kāds kolikvijs ir rakstiski, tad tāpat pēc tam tiec izsaukts pie pasniedzēja un viss tiek pārunāts un sīkāk izjautāts. Pēc vidusskolas liekas ļoti traki, kā no laivas ūdenī iemests, taču ar laiku pierod un slodze tikai pieaug, nevienā brīdī nepaliks vieglāk, vienkārši pieradīsi. Nu vismaz mums nav tā, ka pirmie divi gadi ir grūtāki, pēc tam vieglāk, cik esmu dzirdējusi no draugiem Stradiņos. Protams, ir arī savi mīnusi saskarsmē ar dekanātu, bet pasniedzēji ir ļoti atsaucīgi. Bet ikdiena paiet diezgan saspringti un varētu pat teikt, ka depresīvi, jo ir bijis tiešām ļoti grūti.