Lasu un saprotu, ka ir vēl kāda kas jūtas līdzīgi..
Esam kopā jau 8gadus, bērnu nav.
Sākumā bija taureņi,tad nāca realitāte, esam pieslīpējušies,bet ik pa konkrētam laika posmam, otra puse mani pieviļ un parasti,tas ir svarīgās lietās, labi tās ir man svarīgas. Daudz strādāju,bet viņam pietiek ar to kas ir, necenšas tiekties uz augšu, tāpēc attiecībām laiks palicis mazāk,bet rīvēšanās vairāk...
Pēc pedējās pievilšanas reizes pagājis gandrīz pusgads, un pēc šīs reizes vairs nespēju viņu pielaist klāt.
Saproti,ka mīli,bet nespēj pateikt viss, uzreiz acīs asaras.
Laikam,vēl nav sasniegts maksimālais robežpunkts..
Kad pēdējo reizi par to runājām,teicu ka nav kā agrāk,atbilde bija, ka viņš mani nepametīs un gaidīs kad atgriezīsies iepriekšējās sajūtas..
Ar smadzenēm saprotu,ka tas beigsies slikti, bet sirds neļauj atlaist...
Šobrīd vairāk esam dzīvokļa biedri, ar buču reizi nedēļā..
Un nekad neticēju, ka ar viņu šādi jutīšos, jo agrāk gribēju kāzas un bērnus ar šo vīrieti,tad vismaz tagad zinu ka to negribu, pat ne kopīgu īpašumu, uz ko šobrīd tiek spiests!