Pašvērtējums

Nav.
Kā var būt, ja bērnībā bijis jādzīvo kopā ar māti alkoholiķi kura izrāda pret bērnu savu fizisko spēku un grauj mentālo veselību sākot, ka "tu esi stulbene" , "visi tavi klasesbiedri mācās labāk par tevi, zoss gatavā" vai "tu esi pārāk stulba, lai kaut kas tev sanāktu".
Regulāri apmeklēju psihologu. Vairs tādas iespējas nav, jo pārvācos citur un dēļ šī vīrusa neviens mani nepieņems.
Bet atbildot uz tavu jautājumu, jā, esmu atkarīga no citu viedokļiem un atkarīga arī no modes likumiem, piemēram. Ja kaut kas ir pateikts, tad manuprāt tas ir akmenī kalts un to izmainīt nedrīkst.
Piemēram, es šī gada sākumā nogriezu pavisam īsus matus. Man patika, jūtos ļoti labi un pārliecināta par sevi, nebija kauns vairs uztaisīt selfiju arī no priekšas, patika kā īsi mati saskanēja ar manu seju, jo man ir smuka ausu forma un lielās acis. Vienmēr taisīju selfijus tikai no sāna leņķī. Pēc tam uzzināju (pēc slavena stilista sistēmas) ka īsi mati domāti īsām, tievām, kompaktām meitenēm zem 162 cm. Esmu vidēja auguma un man ir plati pleci un atlētisks ķermenis, tātad man šis griezums neder un esmu matu audzēšanas procesā. Lai kā es dievinātu īsus matus, likums ir likums manā izpratnē. Nu kaut kā tā ?

Kā kuru dienu. Citreiz varu kalnus gāzt, citreiz jūtos zemāka par zāli. Bet citu viedokļi mani gan maz interesē un tos neņemu galvā. Ja man kaut kas patīk/nepatīk, tad manas domas par to izmainīt ir teju neiespējami. Piem. man ir rokassprādze, ko daudz ir nosaukuši par neglītu. Bet man tā ārkārtīgi patīk, tāpēc es to nēsāju un nēsāšu. Esmu sapratusi, ka nevar ļaut citu uzskatiem vadīt tavu dzīvi.

Piekrītat tam , kad tās ne tik simpātiskas sievietes ir augstākā pašvērtējumā nekā tās tiešām skaistās?

Uz šo atbildot, man ienāca prātā šis teksts. Pēdējā laikā ar vien biežāk esmu ievērojusi, ka tā reāli arī ir.
Danninga-Krīgera efekts.
Cilvēki ar zemu kompetenci neredz savu nekompetenci (dumjš neredz savu dumjumu) un ir tendēti pārvērtēt savas spējas. Kompetentie, savukārt, redz savus trūkumus un ir tendēti sevi vērtēt zemāk nekā kādi viņi ir patiesībā. Cilvēki, kas nav pārāk gudri, bieži ir ar izteikti un neadekvāti paaugstinātu pašapziņu un nav variantu, kā viņiem pateikt, ka sevi pārvērtē, jo viņiem nav failu, lai to sadzirdētu... Dumjam viss ir čil.

Kādreiz bija ļoti zems pašvērtējums. Tas sākas neveselīgā ģimenē. Turpinājās arī attiecībās ar puišiem. Pašlaik man ir 24. Un tikkai pagājušā gada sākumā sāku sevi apzināties. Sāku sevi cienīt un mīlēt. Kā rezultātā pieņēmu daudzus, nopietnus dzīves lēmumus, un tagad esmu un daru to, ko iepriekš pat neticēju, ka varētu. Viss sākas no sevis. ❤

Paturpinot par citu viedokļiem -vairs nē. Vienīgais, kas spēj manu viedokli par savu izskatu kaut minimāli mainīt ir partneris. Bet principā man ir nu jau dziļi vienalga, ko par mani domā vai runā, jo domās un runās neatkarīgi no tā, ko dari.

elii666 @ 01.04.2020 20:58

Kā kuru dienu. Citreiz varu kalnus gāzt, citreiz jūtos zemāka par zāli. Bet citu viedokļi mani gan maz interesē un tos neņemu galvā. Ja man kaut kas patīk/nepatīk, tad manas domas par to izmainīt ir teju neiespējami. Piem. man ir rokassprādze, ko daudz ir nosaukuši par neglītu. Bet man tā ārkārtīgi patīk, tāpēc es to nēsāju un nēsāšu. Esmu sapratusi, ka nevar ļaut citu uzskatiem vadīt tavu dzīvi.

Piekrītu ik vienam komentāra autores vārdam. Man gan varbūt pāris gadus iepriekš citu viedoklis zemapziņā bija svarīgs, bet aptuveni pēdējā gada laikā esmu nonākusi pie atziņas, ka man maz interesē ko citi par mani, manu apģērbu, u.t.t. domā. Ikdienā tāpat kā iepriekš izvēlos ģērbties tā kā man patīk un neko savā dzīvē krasi neesmu mainījusi, tikai domāšanu. Kā es līdz tam nonācu? Nezinu. Vienkārši vienu dienu sapratu, ka man tas nav svarīgi. Iepriekš arī ļoti svarīgi bija parādīt sevi, apmierināt savu pašapziņu ar bildēm Instagram vai FB, tagad tur vairs neesmu un bildes nepublicēju. Domāju, ka daudz jāsaka paldies manam draugam. Viņš man liek justies labi, palīdz tikt galā ar maniem kreņķiem un visā visumā uzmundrina. ?

uzskatu, ka ar pašvērtējumu man viss ok. citu viedokļi par manu izskatu tiešām ir vienaldzīgi, modei nesekoju un netaisos, jo vnk nepatīk daudzkas no tās. Arī par manu uzvedību, uzskatiem, dzīvesstilu man vienalga ko citi padomā.
Bet savas spējas pārvērtēt gan nemēdzu.

Grūti spriest ir oki doki vai nav,laikam kā kuru reizi, pilnīgi neinteresē, ko citi par mani domā, esmu tāds kāds esmu .

Pastāstīšu nedaudz kā man ir, uzskatu ka esmu skaista, ir dienas kad paskatos spogulī un man nepatik tas ko redzu. Ja sataisos, sapucējos tad pašvērtējums protams ir uzkāpis debesīs. ? jo esmu pārliecināta par sevi.
Ietekmēt to var ļoti viegli, pareizāk būtu teikt varēja iespaidot un tas sanāk manam draugam, vins man pagadījies ar baigo “humora izjūtu” un spēj pajokot ne tā, un tad nu ir kā ir , bet pa 2gaduem esmu jau norūdījusi savu raksturu un pašvērtējumu iespaidot kādam ir grūtāk.

Šobrīd esmu veikusi priekš sevis savā izskatā diezgan kardinālas pārmaiņas un nevaru pierast, šķiet izdarīju kļūdu, citā dienā atkal liekas, ka sen jau vajadzēja un tāpēc arī pašvērtējums katru dienu savādāks ?
Bet visā visumā man ar savu pašvērtējumu lielākoties problēmu nav. Katrai jau man šķiet ir krīzes dienas ?

Man pašvērtējums nav atkarīgs no tā ko domā citi vai ko kāds stilists raksta par apģērbu vai matu īsumu. Man vispār vienalga ko domā citi gan par manu izskatu gan par dzīvesveidu. Dzīvoju sev nevis citiem.
Protams ir dažas lietas kuras varētu uzlabot, bet tas netraucē pašvērtējuma.
Laikam pašvērtējumu palīdz uzlabot tas ka sievietes mazāk sēž soc.tīklos, lasa visādus ieteikumus, skatās uz modelēm utt. Ap vidusskolas beigšanu arī uztraucos par to ko domā citi, visu laiku kautrējos un neuzskatīju sevi par skaistu. (iespējams tas dēļ sliktām attiecībām ģimene un neiederēšanos klases kolektīvā) Tajā laikā ļoti sekoju modei, visādiem padomiem utt. Tad kaut kā tas viss pārtrūka un normalizējas sevis uztveršana.
Tagad Chill dzīvoju, transportā nepētu citas sievietes, nedomāju par to kā citi mani redz. Varu justies pašapmierināta ar sevi gan sapucējoties, gan uzvelkot treniņbikses un sēžot mājās.

Bet vai jums pašvērtējumam traucē tikai izskats? Es ar savu izskatu būtībā esmu apmierināta, bet bieži uzmācas domas, ka neesmu pietiekami gudra/pieredzējusi/neiederos utt...

Kalme
Jā, es kopumā esmu pārliecinātāka arī citās jomās, ja esmu apmierināta ar savu izskatu. Jo es teiktu, ka pārējo uztveru vieglāk un tas mani tik ļoti neuztrauc.

Kalme
Uzskatu sevi par izglītotu un ziņošu dažādos te matos kuri man ir svarīgi/interesē . Citos lauciņus nepārzinu, bet tāpēc neuzskatu sevi par "stulbu". Ar gudrību, kad esi pieaudzis, nemēras kā skolā liekot atzīmes.
Pieredze nāk ar gadiem un par to nevajadzētu uztraukties un tāpēc justies nepašpārliecinātai.
Varbūt esi nepareizajās kompānijas, ka neiederies?

Kad auto correct troļļo...
*zinošu
*tematos

Kalme @ 02.04.2020 16:59

Bet vai jums pašvērtējumam traucē tikai izskats? Es ar savu izskatu būtībā esmu apmierināta, bet bieži uzmācas domas, ka neesmu pietiekami gudra/pieredzējusi/neiederos utt...

Hmm.. Es kā piemēru ierakstīju ārējo izskatu, bet noteikti manu pieredzi var sasaistīt arī ar pašvērtējumu darba jomā, gudrībā, centībā utt. Agrāk domāju, ka darbā noteikti man vienīgajai tādas problēmas, nevienam neteicu, jo bija kauns, nevēlējos būt atstumtā, bet dzirdu, ka arī kolēģes nosauc tieši tās pašas problēmas kas ir man manā darbā un nesāku justies neiederīga, ne pietiekami gudra. Ļoti daudz palīdz līdzcilvēki kas dienā tevi atbalsta, uzmundrina utt.

Diemžēl, ļoti zems. Daudz ko nedaru no tā ko vēlos, jo nevēlos lai par mani padomā, ka man kaut kas neizdodas, ka esmu mēģinājusi, bet kļūdījusies un tādā garā.
Bieži jūtos neveikli ļoti skaistu un veiksmīgu cilvēku ielokā. Sajūta, ka esmu neveikla utt. Bieži liekas, ka uz mani lūr, pēta un domā kaut ko sliktu.
Arī attiecībās jūtos bieži neveikli, utt.

Pat par izskatu it ka nebūtu jakomplekso , jo it kā jau uzskatu, ka esmu skaista, cilvēki arī bieži tapat vien pasaka, ka labi izakatos un tā, bet CITI taču izakatās labāk, manuprāt, tad kāpēc to saka man?

Man bērnībā bija ļoti zems pašvērtējums.
Ģimenē viss vienmēr bija kārtībā, traki gāja skolā.
Skolā mani apsaukāja un fiziski ietekmēja klasesbiedri.
Nomainīju skolu, un nonācu superīgā klasē pie foršiem klasesbiedriem. No pirmās skolas dienas man bija draudzenes. Un ir joprojām.
Par cik skola atradās blakus pilsētā, bet es dzīvoju nelielā ciematā, tad mani turpināja apsaukāt un sist vietējie. Kā rezultātā man likās, ka esmu ne riktīga visās izpausmes. Bet viss burtiski pamainijas vienā vasarā.
Man izauga iekšējie "muskuļi", un pāri darītāji dabuja ko bija pelnījuši, un es vairs ne no viena nebaidījos. Līdz tam man bija bail iziet ārā, līdz veikalam, pasta kastītei..
Kopš tā brīža, kad sāku "dot pretī" un neklusēt.,respektivi neļaut sev kāpt uz galvas - jūtos kā cilvēks.
Un esmu ar sevi pilnībā apmierināta, protams ir nianses kas dzīvē varētu būt savādākas, labākas.. Bet ja ir vēlme, tad ar paša spēkiem visu to var panākt.

šobrīd ir diezgan veselīgas attiecības ar sevi un ok pašvērtējums :) bet līdz tam bija ilgs ceļš

Piekrītat tam , kad tās ne tik simpātiskas sievietes ir augstākā pašvērtējumā nekā tās tiešām skaistās?

vai tikai tās, kuras sabiedrībā tiek uzskatītas par skaistām ir pelnījušas augstu pašvērtējumu? Manuprāt nē, pirmkārt jau tas, cik cilvēks ir simpātisks ir vērtējams pēc subjektīvas skalas, otrkārt, sieviete nav tikai viņas izskats vai prezentācija.