O, šīs procedūras jomā laikam esmu čempione :D
Sedāciju neizvēlos, tāda nebija ne manā bērnībā, ne tīņa gados, un joprojām secinu, ka varu iztikt bez šī ekstras, neredzu jēgu 3-5 minūšu diskomforta dēļ staigāt visu atlikušo dienu dullu galvu.
Kad nogulsies uz sāniem, iepūtīs rīklē atsāpināmo, mutē starp zobiem ieliks tādu plastmasas uzgali. Nu un tad laidīs iekšā cauruli. Visnepatīkamākais ir, kad tā iet lejā pa rīkli, tas ir max mokošākais moments, jo ārsts liek rīt, lai piepalīdzētu to dabūt lejā, bet tas ir pēdējais, ko tu cilvēks spēj un vēlies. Taču mēģini. Un Tu rīstīsies nejēgā, esi gatava, bet tas ir izdzīvojami. Kas man parasti palīdz - pilnīga padošanās, ķermena atslābināšana. Galvā vienmēr ko izdomāju, skaitu kādas dziesmas vārdus, kādu dzejoli vecu, domās saucu dažādus vārdus uz viena un tā paša burta utt. Un galvenais sev saku -TŪLĪT TAS BEIGSIES, vēl mazliet, vēl mazliet. Vēl SVARĪGI - NEAIZMIRSTI ELPOT CAUR DEGUNU. Cilvēki bieži ir tādā panikā, ka tver gaisu ar muti, un tad sāk likties, ka smok. Tāpēc mēģini atcerēties, ka ir deguns... un mierīgi elpot caur to :)
Nu jā. Tātad visu laiku rīstīsies kā uz vemšanu, tas normāli, asaras tecēs straumēm, siekalas arī... un, jā, mazliet nepatīkami, kad caurule badīsies pa kuņģi. Bet tad tiešām ātri vien būs ops! un laukā. Un Tu būsi varone. Veiksmi! ATSLĀBINIES un PADODIES ;)