First Love never dies?!

Manā gadījumā tās izraisa cringe sajūtu. Mazliet nepatiku.

Izraisa salkanu, viegli nepatīkamu sajūtu. Jā, daudz ko ieguvu, bet nē, nekad nevēlētos tur atgriezties.

Ar savu pirmo mīlestību izšķiros pirms sešiem gadiem, diezgan sāpīga šķiršanas abiem.
Dzīvojam vēl joprojām viena pilsēta un ik pa laikam redzam viens otru. Kopā protams vairāk nekad negribētu būt, kad ieraugu ir tā reizēm nepatīkami un uzreiz atceros visas atmiņas, bet tajā paša laika kaut kāds nemiers, kad uz viņu skatos.

Nevarētu atkal būt kopā ar viņu, bet nu, esot tagadējās attiecībās, iezogas doma ka taču varēju darīt citādāk, būt labākai.

Man pašai arī ir tā , ka pirmās attiecības beidzas tā pat īsti negribot , mūs izšķīra apstākļi , nevis vēlme šķirties. Tādēļ šad tad vēl par viņu iedomājoties tāda sāpīga sajūta , ja no tomēr toreiz būtu rīkojušies citādāk ... Manā gadījumā pat nezinu kā būtu , ja viņu satiktu , jo man tiešām liekas , ka mana pirmā mīlestība nemirst ... taču no otras puses šobrīd esmu attiecībās ar cilvēku , kuru ļoti mīlu , un jūtos laimīga .

Ir bijušas attiecības iepriekš, bet šķiet tā pa īstam mīlējusi esmu tikai pēc pirmajām attiecībām tādos pusaudžu gados. Šobrīd esmu tikko kā šķīrusies no desmit gadus ilgām attiecībām ar cilvēku kuru gan sauktu par savu pirmo mīlestību, šobrīd nespēju iedomāties, ka ko tādu varētu just pret kādu citu cilvēku, jo desmit gadu laikā sajūtas nemainijās.

Manā gadījumā otrs mūsu attiecības nevar jau gadiem aizmirst (gandrīz 10gadi riņķī), bet man tas neizraisa nekādas emocijas

BekiLu @ 01.02.2020 14:04

Man pašai arī ir tā , ka pirmās attiecības beidzas tā pat īsti negribot , mūs izšķīra apstākļi , nevis vēlme šķirties. Tādēļ šad tad vēl par viņu iedomājoties tāda sāpīga sajūta , ja no tomēr toreiz būtu rīkojušies citādāk ... Manā gadījumā pat nezinu kā būtu , ja viņu satiktu , jo man tiešām liekas , ka mana pirmā mīlestība nemirst ... taču no otras puses šobrīd esmu attiecībās ar cilvēku , kuru ļoti mīlu , un jūtos laimīga .

Es tik ļoti saprotu, jo pati arī esmu laimīga tagadējās attiecībās, bet nu vienreiz kad satiku savu pirmo un vienīgo ex vienā pasākumā, tad sajūtas nu bija tādas kā bija. Zinu ka tajās sttiecībās biju nepieaugusi, pārāk bērnišķīga un neparādiju cik tomēr lieliska varu būt un man mazliet žēl???

lady1 @ 02.02.2020 14:08

Es tik ļoti saprotu, jo pati arī esmu laimīga tagadējās attiecībās, bet nu vienreiz kad satiku savu pirmo un vienīgo ex vienā pasākumā, tad sajūtas nu bija tādas kā bija. Zinu ka tajās sttiecībās biju nepieaugusi, pārāk bērnišķīga un neparādiju cik tomēr lieliska varu būt un man mazliet žēl???

Mums tiešām līdzīgi , jo es arī toreiz vēl laikam nebiju pietiekami pieaugusi, nobijos no pārāk nopietnām saistībām , jo ja toreiz būtu bijusi drosmīgāka, būtu ar šī brīža domāšanu ... viss visdrīzāk būtu pavisam citādāk .

Man laikam tieši pretēji ... pirmajās attiecībās bijam kopā 3 gadus. Pec tam apstākļi mūs šķīra uz 3 gadiem bet laikam pateicoties kopīgiem labiem draugiem un tam ka nākam no vienas pilsētas, atkal esam kopā un nu jau laimīgi 5 gadi kopā..

Quickyy @ 02.02.2020 15:05

Man laikam tieši pretēji ... pirmajās attiecībās bijam kopā 3 gadus. Pec tam apstākļi mūs šķīra uz 3 gadiem bet laikam pateicoties kopīgiem labiem draugiem un tam ka nākam no vienas pilsētas, atkal esam kopā un nu jau laimīgi 5 gadi kopā..

Prieks dzirdēt , ka notiek arī tā , jo, manuprāt , šādu gadījumu ir maz . ?

Var būt dažādi un atkarīgs no situācijas un kādas viņas bija.

Pirmā mīlestība izraisa divējādas izjūtas. Izjūtu siltumu, kā arī rūgtumu. Pagājuši vairāki gadi un līdz galam jūtas nenorims, bet es nekad vairs nebūtu kopā ar viņu, ja arī rastos tāda iespēja. Ja vīrietim nav tik spēcīgas jūtas kā man , nodarījis pāri dažādās dzīves situācijās, nevēlas kopīgu ģimeni, bet gan dzīvesbiedreni, tad nav ko.

Mmmm....man laikam nekad nav bijis tā ka kāds baigi būti iepaticies,ka nespētu aizmirst, es cikvēkus aizmirsut ātri, savi plusi.
Bet vispārīgi, pieļauju, atkarīgs uz kādas nots viss bedzās.

Jā, manā gadījumā domas un atmiņas par pirmo mīlestību liek sirdij pukstēt straujāk. Tas bija viens no manas dzīves labākajiem posmiem, kad visa pasaule bija pie kājām, kad neeksistēja pieaugušo dzīves pienākumi, rūpes un raizes, kad dzīve bija kā viena gara, bezrūpīga vasara. Lai gan ir pagājuši teju 10 gadi kā izbeidzām mūsu attiecības, šo gadu laikā esam vairākkārt tikušies, apsveicam viens otru dzimšanas dienās. Tā ir daļa manis, daļa manas dzīves, tas ir cilvēks, kurš man reiz bijis ļoti svarīgs un kuru netaisos aizmirst vai izslēgt no savas dzīves, taču tai pat laikā respektēju viņu, viņa privāto dzīvi, tāpat kā viņš respektē manu. Esmu sapratusi, ka tādu mīlestību, kādu jutu pret konkrēto cilvēku, esmu izjutusi tikai vienreiz dzīvē. Tagad šī mīlestība ir mainījusies, transformējusies. Es mīlu atmiņas par mums, mīlu šo cilvēku kā cilvēku, kurš man ir daudz devis, mainījis mani, kurš ir audzis kopā ar mani, ar kuru esmu kopā tik daudz ko piedzīvojusi, taču vairs nemīlu viņu tā, kā toreiz, kad vēl bijām tikai pusaudži. Esam izauguši. Abi. Taču, lai arī neesam kopā fiziski un attāluma ziņā mūs jau gadiem ilgi šķir tūkstošiem kilometru, man ir prieks, ka saikne nav zudusi. Līdz šim vēl neesmu sastapusi nevienu citu cilvēku pret kuru justu ko tādu, līdz ar to, jā, sliecos piekrist, ka ir gadījumi, kad pirmā mīlestība patiešām nemirst.

Dahlia @ 02.02.2020 23:14

Jā, manā gadījumā domas un atmiņas par pirmo mīlestību liek sirdij pukstēt straujāk. Tas bija viens no manas dzīves labākajiem posmiem, kad visa pasaule bija pie kājām, kad neeksistēja pieaugušo dzīves pienākumi, rūpes un raizes, kad dzīve bija kā viena gara, bezrūpīga vasara. Lai gan ir pagājuši teju 10 gadi kā izbeidzām mūsu attiecības, šo gadu laikā esam vairākkārt tikušies, apsveicam viens otru dzimšanas dienās. Tā ir daļa manis, daļa manas dzīves, tas ir cilvēks, kurš man reiz bijis ļoti svarīgs un kuru netaisos aizmirst vai izslēgt no savas dzīves, taču tai pat laikā respektēju viņu, viņa privāto dzīvi, tāpat kā viņš respektē manu. Esmu sapratusi, ka tādu mīlestību, kādu jutu pret konkrēto cilvēku, esmu izjutusi tikai vienreiz dzīvē. Tagad šī mīlestība ir mainījusies, transformējusies. Es mīlu atmiņas par mums, mīlu šo cilvēku kā cilvēku, kurš man ir daudz devis, mainījis mani, kurš ir audzis kopā ar mani, ar kuru esmu kopā tik daudz ko piedzīvojusi, taču vairs nemīlu viņu tā, kā toreiz, kad vēl bijām tikai pusaudži. Esam izauguši. Abi. Taču, lai arī neesam kopā fiziski un attāluma ziņā mūs jau gadiem ilgi šķir tūkstošiem kilometru, man ir prieks, ka saikne nav zudusi. Līdz šim vēl neesmu sastapusi nevienu citu cilvēku pret kuru justu ko tādu, līdz ar to, jā, sliecos piekrist, ka ir gadījumi, kad pirmā mīlestība patiešām nemirst.

Prieks dzirdēt , ka pat pēc šķiršanas var palikt labas attiecības , jo mēs šķiroties nespējām uzturēt viens ar otru kontaktus , tas bija pārāk sāpīgi ... viņš no manis arī ir pāris tūkstošu km attālumā, un kā reiz gadījās atrasties vietā, kur dzīvo viņš , ļoti vēlējos viņu satikt , uzrakstīju viņam ( vēlējos tikai satikties , parunāt ), bet vai viņam tas bija par grūtu, viņam bija bail to darīt, vai kādu citu iemeslu dēļ viņš par izlasīja , taču neatbildēja uz manu ziņu ... tas laikam tā atkal uzplēsa tās gadu laikā ja mazliet sadzijušās brūces , jo tiešām priecātos ar viņu vienkārši satikties , parunāt .

Kopā vairs nebūtu nekad.
Izraisa kaut kādas arī dusmas, ka nenovērtēju sevi. Pirmā mīlestība un 4 gadu attiecības. Maz ko labu atceros. Bija bail pārtraukt attiecības.
Vienu reizi satiku veikalā, neko nejūtu tikai kā kkadu stulbu sajūtu un no mīlestības ne miņas.