Baby , where are u?

Khm, šis var būt ne tik labs padoms, bet - vienkārši izbaudi tad seksu! ? Kamēr mazais nav, aizceļojiet kaut kur, taisiet randiņus un mīlējieties cik tik var! Mazulis būs klāt, kad tam būs savs laiks.Neuztraucies, bet baudi mirkļus, pie tam ja ārsti apstiprinājuši ka ar veselību viss ok.

Manā gadijumā mazais pieteicās tieši tad, kad man parādijās mazāks stress dzīvē. Tā kā piekrîtu lady1, tas tiešām ir labs ieteikums.
Centies tikt galā primāri ar depresiju un tici, ka mazais pieteiksies. Veiksmi tev! :)

Visam savs laiks. Ja tiešām abi esat pārbaudījušies uz visu iespējamo(arī jūsu abu saderību/nesaderību) un viss ir kārtībā, tad viss būs? Galvenais, pieiet pie tā visa mierīgāk, bez stresa?
Arī mēs pēc spontānā aborta esam sākuši vēlreiz. Un tici man, kad tev tik tikko ir noticis spontānais, tu vēl guli slimnīcā, bet tev draudzenes, kuras par tavu grūtniecību nezināja, sūta bildes ar savām bērniņu sonogrāfijām, puču bildes..un tev ir jāizliekas, ka viss ir kārtībā un jāpriecājas par viņām (es tiešām priecājos, tikai uz to periodu bija šausmīga skaudība, kāpēc viņām- jā un man-nē?)... tad ir vēl sāpīgāk. Bet viss būs, kad tam būs jānotiek. Turu par jums īkšķus✊

Arī mums ar sievu bija problēmas tikt pie bērniņa - tur sievai ir veselības problēmas. Lietoja hormonus, lai stimulētu grūtniecību, tad 2017. gada rudenī uzzinājām, ka "esam" stāvoklī. 1. sonogrāfijā jau redzējām mūsu dvīnīšus. Pagāja kāds mēnesis un tā arī viss beidzās - ticamākais, ka kārtējo reizi (tā notiek ļoti bieži ar pirmajām grūtniecībām - pēc ginekoloģes teiktā aptuveni katra 5. pirmreizējā grūtniecība) strauji nokritās progesterona līmenis. Pagājis pusotrs gads, bet vēljoprojām acu priekšā ir brīdis, kad uzzinām, kad būs dvīnīši, brīdis, kad uzzinām par grūtniecību, kā arī brīdis, kad sieva iznāca no kabineta uzzinot, ka sirsniņas vairs nepukst. Tās atmiņas nepazūd.
Tobrīd bija grūti - kā man, tā sievai vēl grūtāk. Bet, pagāja laiciņš un tagad pusgadu jau mūs priecē meitiņa. Lai arī procesi, kuriem būtu jānotiek sievietes organismā tā arī neatsākās pēc pirmās neveiksmes. Lieki piebilst, bet visi brīnījās.
Jāsaka, ka sieva nomainīja darba vietu - no vietas, kur tiešā vadītāja bija konkrēta maita un terorizētāja uz mazāk apmaksātu, bet mierīgāku.
Kopumā, ko varu teikt - saprotu Tavu sāpi, bet, kā jau dāmas augstāk minēja - mazais atnāks, kad būs lemts. Un pat ja tā arī nesanāktu tikt pie bērniņa dabīgā ceļā - ir arī citas iespējas, kā dibināt ģimeni (bērnu ziņā). Saprotu vēlmi tikt pie sava, bet patika aina seriālā "This is us," kad dzemdībās no trīnīšiem viens neizdzīvoja, bet citam bērniņam nomira māte (tā laikam tur sanāca), tad ārsts trīnīšu tēvam teica aptuveni tā: "Varbūt Dievs Jums ir lēmis tikt pie 3 bērniņiem, tikai ne tā, kā Jūs bijāt iedomājušies." Ja nemaldos, viņi to mazo, kurš palika bez mātes (tēva un citu tuvinieku laikam nebija) adoptēja.
Vēl īsāk - kā plānojat vai citādi, bet dzīvē viss nokārtosies. Kā cilvēks ar šādu pieredzi, kā arī nepatīkamu hronisku saslimšanu zinu, ka vārdi "būs labi," un "nebēdā" šeit nav vietā, tādēļ teikšu vienkārši, ka būs arī labas domas, labi notikumi, kas visu šo sajūtu spēs notušēt. Ticamākais, ka neizdzēsīs, bet spēs ikdienā gana labi notušēt. Katrā gadījumā sūtu "good vibes" Jūsu virzienā.

Ja, tiešām viss ir kārtībā abiem,, tad mazais pieteiksies pats, kad gribēs.. Arī man tā bija kad masice pirmā dzemdēja un visiem bērni un tik jautā kad, tad mums būs!
4 gadus mēģinājam un Bez rezultātiem un viss kārtībā bija...
Atmetam domu ai nav nu i labi nevajag pagaidām..
Un tad pēkšņi vienu dienu palika slikti un hopss esmu stāvoklī negaidīti.. Tagad jau audzinām 2 dēlus! ? Nevajag domāt par to tik dikti jo vairāk gribēsiet un centisieties jo vairāk nesanāks.

Pārāk bieža ejakulācija padara vīriešus neauglīgus. Arī sievietēm bieži vajadzētu padomāt par savu uzturu.
Manam draugam tā arī bija , ka mēģināja vairākus mēnešus, bet sanāca tik tad, kad sāka atturēties no ejakulācijas, masturbācijas un pārāk bieža sex.
Tas, ka Tev ir depresija liecina par neveselīgu uzturu un iespējams arī pārāk daudz baudas. Cigaretes, alkohols, orgasms, saldumi, graudaugi?
Var būt vajag palietot vitamīnus, augļus, dārzeņus un uztaisīt dopamine fast?
Vīram kādreiz dzīvē vajag pierādīt to, ka viņš var 2 nedēļas iztikt bez sex.

Bāc, kā es Tevi saprotu. Ar vīru vēlamies otru bērniņu, bet kā nepiesakās tā nepiesakās.. abi veseli,sportiski,nesaprotu,kāpēc tā...dēls pieteicās jau pirmajā mēģināšanas menesī.
Reizēm ļoti sāp sirsniņa par šo. Un runāt par šo nav ar ko...mēģināju ar mammu, bet neko vairāk par-varbūt Tu pārāk iespringsti, pateikt nevar ?

Oi, man par šo visu arī ir garš stāsts. Par ārstiem arī, neko labu vairs nevaru pateikt. Pagājušā gadā tika veikta gan LA, gan histeroskopija.
Eju pie dziednieces tagad, viņa tāpat kā astroloģe redz, ka būs vairāki bērni, bet ap maniem 32 būšot pirmais, tagad ir 30, bet kā jau jebkuram cilvēkam ir tā, ka gribas taču tagad, uzreiz un ir besīgi, ka nepiesakās. Bet iespēja vēl pastāv ātrāk, tikai vēl jāiet pie dziednieces, lai tiktu galā ar maniem tarakāniem galvā. Plašāk, ko astroloģe un dziedniece teica, nerakstīšu, jo zinu, ka liela daļa tam netic.
Ja, kāda grib personīgi pačatot - pm. :)

Man ar vīru arī viss bija kārtībā. Analizes perfektas, kaitīgu ieradumu nebija ne vienam, ne otram, veselīgs dzīvesveids, sports, bet kā mazais nepieteicās tā nepieteicās. Līdz dienai, kad nolēmu vairs neiespringt tik ļoti. Bija vienalga kurā diennakts laikā mīlējamies, ir vai nav ovulācija utt. Hops Hops un mazais bija klāt. Nesaku, ka censonēt nevajag, bet ieslīgt otrā galējībā, ka par katru cenu vajag mazo tagad un tūlīt arī nevajag.

Paldies mīļš dzirdēt tik jaukus padomus, līdzcilvēku sajūtu blakus, kaut otrpus ekrānam? zināt, ka neesi viens savās domās un sajūtās.. jo šī ir tēma, jau ko ļoti neiztirzā skaļi visiem dzirdot pie pusdienu galda. ?
Forši, domās novēlēsim viens otram šo laimi un labu domu, lai ik katram no mums izdodas šo sapnīti piepildīt !

Man arī bija līdzīgi, kā šeit jau meitenes raksta. Arī ļoti iespringām, sekoju līdzi ovulācijai, veselīgi dzīvojām blaa blaa, un kā nekā tā nekā. Protams, ka es jau sāku satraukties, domāju, jau ka nevar būt bērnu, šausmīgi domāju līdzi, kad mīlējāmies, vispār neizbaudiju procesu, jo doma bija tikai viena - palikšu stāvoklī vai nē... pagāja pusgads, un kādu mēnesi vairs vispār nedomāju par bērniem un visu to, neiespringu - ja godīgi kļuva kaut kā vienalga. Un šeku reku izdomāju pirms mr uztaisīt gr testu, kas rādija pilnībā gandrīz neredzamu otru svītriņu - es jau domāju, ka man rādās.? fočēju to testu melnbalti un kā tur vēl, liku vēl pati forumā, prasiju vai meičas redz svītriņu vai nē? Uztaisot nākamajā dienā jau bija viegli redzama, un protams no laimes raudāju un raudāju, neticējās vispār!
Tādēļ vienīgais ieteikums nedomāt, neiespringt un baudīt procesu, lai arī cik grūti tas neizklausītos! ?

Kamēr nesakārtoju savu apkārtējo vidi un neuzrakstīju atlūgumu darbā, tikmēr nekas neizdevās. Kā samazināju savu stresu, sāku dzīvoties pa mājām un nedaudz pabraukāt ceļojumos (tīri, lai restartētos), tā mazais pieteicās. Protams, ne katrai ir iespēja tik kardināli mainīt dzīvi, bet tas viss ir saistīts.

Es pievienojos jau rakstītajam, ka nevajag iespringt.
Man gan īpašu problēmu tikt pie bērna nebija, taču tāpat tas nenotika uzreiz. Sākumā es visu laiku lasīju pazīmes, kuras norāda, ka bērns pieteicies utt un lai vai cik dīvaini nebūtu, es VISAS šīs pazīmes izjutu, taču mazais tā arī nepieteicās. Kad sāku visu ņemt vieglāk un neiespringt, mazais uzreiz pieteicās.
Un vēl - novēlu/iesaku kārtīgi tikt galā ar mentāla rakstura problēmām. Grūtniecība ir ļoti emocionāls laiks - tīri loģisku apsvērumu dēļ (jo galu galā rodas jauna dzīvība, par kuru būs jārūpējas) un arī hormoni izspēlē dažādus jokus. Turklāt tam nav sakara ar to, vai bērns ir plānots/gaidīts vai nē. Kad pati gaidīju bērnu, lasīju pētījumu, kur bija konstatēts, ka grūtniecības laikā bieži vien mēdz "uzpeldēt" dažādas mentāla rakstura problēmas (depresijas, visādi traucējumi u.c.), pat ja sievietei iepriekš nekas tāds nav bijis.
Arī pēcdzemdību periods emocionāli nav viegls. Ir milzums daudz pārmaiņu, bieži vien izsapņotais nesakrīt ar realitāti utt., kas attiecīgi rada papildus spiedienu un rada labvēlīgus apstākļus depresijai. Un jau atkal diemžēl šādas problēmas piemeklē arī tos vecākus, kuri savu brīnumu ir ļoti gaidījuši.
Ja jau "startā" ir kaut kādi traucējumi, depresija vai kas cits, gan grūtniecība, gan pēcdzemdību periods emocionāli var būt krietni smagāks.
Es no sirds ticu, ka jums izdosies! Izbaudiet procesu, izbaudiet laiku, kamēr esat divatā! Atbrīvojieties. Sakārtojiet prātu. Dzīvē nav nejaušību - viss notiek tad, kam jānotiek! Lai veicas! :)

Es mazliet oponēšu tam, ka nav jāiespringst. Labi, lielākajai daļai tiešām nav, jo viss ir kārtībā ar veselību un, protams, nevar gribēt, lai bērniņš piesakās jau ar pirmo reizi. Turpretī, ja ir kādas problēmas, ko var novērst ar mūsdienu medicīnu, tā jau var gadiem “neiespringt”. Zinu pāri, kam jau ir pie 35, bet “mēģina” jau gadus 2, pie nopietniem ārstiem neiet, analīzes netaisa. Un arī valsts apmaksātā neauglības ārstēšana vairs nav pieejama pie noteikta vecuma.
Reizēm, lai dabūtu vēlamo, tomēr ir kaut kas jādara un brīnumi var arī nenotikt. :)

Bordo @ 10.01.2020 21:20

Es mazliet oponēšu tam, ka nav jāiespringst. Labi, lielākajai daļai tiešām nav, jo viss ir kārtībā ar veselību un, protams, nevar gribēt, lai bērniņš piesakās jau ar pirmo reizi. Turpretī, ja ir kādas problēmas, ko var novērst ar mūsdienu medicīnu, tā jau var gadiem “neiespringt”. Zinu pāri, kam jau ir pie 35, bet “mēģina” jau gadus 2, pie nopietniem ārstiem neiet, analīzes netaisa. Un arī valsts apmaksātā neauglības ārstēšana vairs nav pieejama pie noteikta vecuma.
Reizēm, lai dabūtu vēlamo, tomēr ir kaut kas jādara un brīnumi var arī nenotikt. :)

Nu tas jau ir tikai loģiski, ka gadiem nevar gaidīt.. Principā jau pusgads ir ilgi, ja nesanāk, tad nu noteikti jāmeklē speciālista palīdzība, vai nu vitamīni jādzer, vai kādas procedūras jāveic. Es arī zinu pāri kas jau gadus 10 mēģina ieņemt, bet ja nu ieņem, beidzas ar spontāno abortu. Un tai sievietei nedalec, ka būtu jāmeklē palīdzība no malas.. pagājuši jau 2 gadi no pēdējā spontānā, un bērns vēl nav ieņemts, bet lai arī cik ļoti bērnus grib, ārstu neapmeklē - vot tas ir dīvaini...?

Vai esi bijusi kādā no auglības klīnikām?

Ir kādi auglības ārsti, klīnikas, kas tiešām ir kompetenti un spēj palīdzēt, t.i., vai ir zināms, ka iešana pie ārsta/uz klīniku, rezultējās?

Iesaku Dr.Kovaļovu IVF Riga klīnikā. Ļoti zinoša un kompetenta. Neiesaku MyClinic Riga... Bet jābūt gatavam, ka viss saistītais ar auglību nav lēts. Ieteiktu arī iestāties valsts apmaksātajā medicīniskās apaugļošanas rindā, jāgaida gads. Ja nevajadzēs, varēsi izstāties, bet būs plāns B.
Lai gan tas arī nevienmēr strādā, diemžēl.
Vispār nevien negarantē, ka iesi uz auglības klīniku, tad uzreiz hops būsi stāvoklī. Var atklāties daudz iepriekš nezināmas lietas, kas to kavē, līdz ar to jāārstē, līdz ar to izmaksas.

Esam bijuši AVA clinic. Likas viss labi, patikama uznemsana, ieklausīšanas, parbaudes utt. Pirms tam nodota spermas analize utt.
Kadas atsauksmes vel ir dzirdētas? Museja ir laba. Nakošais pieraksts ir februāri paredzets, jo pusgads bus pagajis un nekas nav noticis.
Varbut nomainīt kliniku? Vai ja tomer viss apmierinaja turpinat šaja klinika?
Zinam, ka izmaksas lielas un ar to rekinamies. Protams, ka gribetos vairakus bernus, bet pietiks jau arī vismaz ar vienu.. ❤

Heraklyon @ 10.01.2020 21:07

Es pievienojos jau rakstītajam, ka nevajag iespringt.
Man gan īpašu problēmu tikt pie bērna nebija, taču tāpat tas nenotika uzreiz. Sākumā es visu laiku lasīju pazīmes, kuras norāda, ka bērns pieteicies utt un lai vai cik dīvaini nebūtu, es VISAS šīs pazīmes izjutu, taču mazais tā arī nepieteicās. Kad sāku visu ņemt vieglāk un neiespringt, mazais uzreiz pieteicās.
Un vēl - novēlu/iesaku kārtīgi tikt galā ar mentāla rakstura problēmām. Grūtniecība ir ļoti emocionāls laiks - tīri loģisku apsvērumu dēļ (jo galu galā rodas jauna dzīvība, par kuru būs jārūpējas) un arī hormoni izspēlē dažādus jokus. Turklāt tam nav sakara ar to, vai bērns ir plānots/gaidīts vai nē. Kad pati gaidīju bērnu, lasīju pētījumu, kur bija konstatēts, ka grūtniecības laikā bieži vien mēdz "uzpeldēt" dažādas mentāla rakstura problēmas (depresijas, visādi traucējumi u.c.), pat ja sievietei iepriekš nekas tāds nav bijis.
Arī pēcdzemdību periods emocionāli nav viegls. Ir milzums daudz pārmaiņu, bieži vien izsapņotais nesakrīt ar realitāti utt., kas attiecīgi rada papildus spiedienu un rada labvēlīgus apstākļus depresijai. Un jau atkal diemžēl šādas problēmas piemeklē arī tos vecākus, kuri savu brīnumu ir ļoti gaidījuši.
Ja jau "startā" ir kaut kādi traucējumi, depresija vai kas cits, gan grūtniecība, gan pēcdzemdību periods emocionāli var būt krietni smagāks.
Es no sirds ticu, ka jums izdosies! Izbaudiet procesu, izbaudiet laiku, kamēr esat divatā! Atbrīvojieties. Sakārtojiet prātu. Dzīvē nav nejaušību - viss notiek tad, kam jānotiek! Lai veicas! :)

Paldies mīļš, centīšos stradat ar sevi vairak, lai nav tā , ka ilgi gaidītais brīnums noved pie izmisuma. ?