Nespēju pieņemt svešu bērnu

Cik bērnam gadu?

blacke @ 04.01.2020 16:56

Cik bērnam gadu?

Astoņi gadi

Ko bērns tādu dara?

Par kāda veida pieņemšanu ir runa? Bērns dzīvo kopā ar jums?
Ir tikai normāli, ja neizjūti mīlestību un pieķeršanos pret svešu bērnu. Tāpat nav tavs pienākums par viņu rūpēties. Vienkārši cilvēcīgi pret bērnu izturies un viss. Tev nav jāucinās, jāspēlējas, jāpavada laiks ar bērnu, ja to negribi. Tas jādara bērna tēvam un mātei.

Cik ilgi jau centies pieņemt bērnu? Varbūt ir pagājis pārāk īss laiks?
Varbūt neesi mātišķis cilvēks?
Kas tieši tev traucē viņu pieņemt? greizsirdīgas jūtas? sajūta ka viņš nav tavs bērns? vai svešas sievietes "klātbūtne"?
Grūti saprast ko tev ieteikt. Vai esi mēģinājusi palikt ar viņu divatā un redzēt vai jums veidojas kontakts kad tavs vīrietis nav klāt?

elii666 pareizi saka.
Ja nevari tad nespied sevi. Izturies normāli un viss. Galvenais neesi ļaunā pamāte.

Susanne @ 04.01.2020 17:24

Ko bērns tādu dara?

Ko tad bērns var tādu darīt- neko, tas jau tāpēc ir bērns.

elii666 @ 04.01.2020 17:40

Par kāda veida pieņemšanu ir runa? Bērns dzīvo kopā ar jums?
Ir tikai normāli, ja neizjūti mīlestību un pieķeršanos pret svešu bērnu. Tāpat nav tavs pienākums par viņu rūpēties. Vienkārši cilvēcīgi pret bērnu izturies un viss. Tev nav jāucinās, jāspēlējas, jāpavada laiks ar bērnu, ja to negribi. Tas jādara bērna tēvam un mātei.

elii666 @ 04.01.2020 17:40

Par kāda veida pieņemšanu ir runa? Bērns dzīvo kopā ar jums?
Ir tikai normāli, ja neizjūti mīlestību un pieķeršanos pret svešu bērnu. Tāpat nav tavs pienākums par viņu rūpēties. Vienkārši cilvēcīgi pret bērnu izturies un viss. Tev nav jāucinās, jāspēlējas, jāpavada laiks ar bērnu, ja to negribi. Tas jādara bērna tēvam un mātei.

elii666 @ 04.01.2020 17:40

Par kāda veida pieņemšanu ir runa? Bērns dzīvo kopā ar jums?
Ir tikai normāli, ja neizjūti mīlestību un pieķeršanos pret svešu bērnu. Tāpat nav tavs pienākums par viņu rūpēties. Vienkārši cilvēcīgi pret bērnu izturies un viss. Tev nav jāucinās, jāspēlējas, jāpavada laiks ar bērnu, ja to negribi. Tas jādara bērna tēvam un mātei.

Mēģinu vairāk kā divus gadus. Agrāk vairāk kā pusotru gadu nodzīvoja kopā ar mums un vēlāk bērns pārvācās dzīvot pie savas mātes. Sākumā tiešām viss bija labi, prātā pat neienāca doma, ka var būt kaut kas ne- kārtībā, un tad pēc laika sāku pieķert sevi pie domas- ka tomēr kaut kas nav līdz galam, ilgi pārdzīvoju, kāpēc es tā jūtos un līdz brīdim, kad jau viss bija par daudz, izstāstīju savējam par to, kā es jūtos, protams, ka viņš tikai mani uzklausīja, bet ne sadzirdēja. Vēl joprojām viņš nesaprot, kāpēc es kā sieviete nevaru pieņemt svešu bērnu. Es šaubos, ka tā ir vaina mātes instinktā, man kā mātei ir svarīgs savs bērns vai bērni, nevis svešs.
Es pat teiktu, ka vaina ir greizsirdībai, bet saprotu, ka būt greizsirdīgai šajā situācijā ir slimi, jo tas ir bērns, kuram vajadzīga sava uzmanība, kuru nedrīkst ierobežot. Bet tomēr, kad pavadām laiku trijatā, jūtos lieka, ne savā vietā, it kā manis tur nebūtu- trešais lieks. Iespējams tā ir vaina vīrietī, kas liek man jūsties šādi, iespējams arī, ja tajā brīdi, kad esam trijatā, kaut vienkārši blakus samīļotu, tas varbūt daudz ko mainītu sajūtu ziņā.

Kiskismau @ 04.01.2020 17:45

elii666 pareizi saka.
Ja nevari tad nespied sevi. Izturies normāli un viss. Galvenais neesi ļaunā pamāte.

Spiežu sevi, jo vēlos saglabāt attiecības un manam vīrietim tas esot svarīgi, lai es samierinātos kādreiz ar šo situāciju, tādēļ es labprāt uzklausītu, kādu, kura ir saskārusies ar šādu pieredzi un dalītos ieteikumos. Ir, protams, viegli teikt dari šitā- nedari tā, iekšēji ir pilnīgs izmisums! Sevi vainoju nepārtraukti.

Varbūt pamēģini aiziet pie psihologa. Jo šeit nebūs tāda ieteikuma, kas šo atrisinās.
Tev ir jātiek galā ar savam jūtām un iekšējo pasauli, un ieteikums "vienkārši nedomā" būs nekam nederīgs. Tev sevī ir jaatrod kāpēc tā jūties un kā to risināt.

Nu tad nevajadzēja izvēlēties vīrieti ar bērnu, pati vainīga.
Ja jau tik ļoti mīlētu savu vīrieti, tad arī pieņemtu bērnu un tā nebūtu nekāda problēma.
Saprastu, ja bērns speciāli jauktos Jūsu starpā, tad tā ir cita lieta, bet, ja viņš neko nedara tādu un ir jauks, tad žēl tā vīrieša, kuram ir tāda draudzene.
Izskatās, ka pati esi viens liels bērns, ja esi greizsirdīga uz bērnu..

Kiskismau @ 04.01.2020 18:18

Varbūt pamēģini aiziet pie psihologa. Jo šeit nebūs tāda ieteikuma, kas šo atrisinās.
Tev ir jātiek galā ar savam jūtām un iekšējo pasauli, un ieteikums "vienkārši nedomā" būs nekam nederīgs. Tev sevī ir jaatrod kāpēc tā jūties un kā to risināt.

Paldies, būs laikam tā jādara! :)

Susanne @ 04.01.2020 18:20

Nu tad nevajadzēja izvēlēties vīrieti ar bērnu, pati vainīga.
Ja jau tik ļoti mīlētu savu vīrieti, tad arī pieņemtu bērnu un tā nebūtu nekāda problēma.
Saprastu, ja bērns speciāli jauktos Jūsu starpā, tad tā ir cita lieta, bet, ja viņš neko nedara tādu un ir jauks, tad žēl tā vīrieša, kuram ir tāda draudzene.
Izskatās, ka pati esi viens liels bērns, ja esi greizsirdīga uz bērnu..

Daļēji Tev piekrītu, kā, jā, tā ir mana vaina, pati izvēlējos, bet tās ir manas tiesības iet un mēģināt, iegūt dzīves pieredzi, bet, kā savādāk? Nezinu nevienu, kurš nebūtu kādreiz iegrābies un mēģinājis arī turpināt cīnīties, bet vai par to ir jānosoda?
Turklāt, ja uzmanīgāk lasītu, minēju, ka sākumā viss bija kārtībā, tikai ar laiku uzpeldēja tādi sīkumi.
Un pats galvenais-
Es mīlu savu vīrieti nevis viņa bērnu.
Un mīlestība vārdā es vismaz cenšos un turpināšu censties sevi valdīt, meklēt risinājumus.. kā saka vienmēr ir vieglāk sadedzināt tiltus! :)

1.Tas nav Tavs bērns, Tev nav jābūt viņa mātei vai jāmīl. Patiešām pietiek ar to,ka esi draudzīga.
2. Greizsirdība pret bērnu norādā uz lielām problēmām Tev pašai-nepārliecība par sevi. Šobrīd attiecības problēmas rada bērns, vēlāk būs citas kaites,nekad Tev nebūs labi,vienmēr būs par maz mīlestības. Jātiek ar sevi galā...un tad arī būs veselīga attieksme pret bērnu un sapratne par to, ka bērnam ir vajadzīga tēva uzmanība un prieks par to,ka tēvs audzina savus bērnus. Galu galā cilvēciga mīlestība un vēlme atvieglot bērna dzīvi, kuram ir atņemta pilnvērtīga bērnība augot šķirtā ģimenē.

Kas tev liek to bērnu mīlēt? Gatavo ēst, runā, palīdzi ja kaut ko jautā, vai vienkārši nodarbojies ar viņam interisējošām lietām, ja pajautā. Uztver to kā vienkārši bērnu, kas jāpieskata un viss.
Ja bērns neparazitē un nesaka par tevi neko sliktu, pats vēlas kontaktu, tad esi viņam kā vienkārši draudzene. Pajautā kā iet skolā, vai nevajag kaut ko palīdzēt.
Ja visu laiku galvā sev to urbsi, ka nemīli, nevari, negribi, nepieņemsi utt, tad nekas nesanāks. Citreiz otrs nav jāmīl, lai starp kādu rastos labs kontakts. Šim bērnam nākotnē varētu izveidoties labāks kontakts ar tevi, nekā ar māti, ja spēsi būt viņam par draugu. Pārāk esi ieciklējusies. Ņem to vieglāk.

Un bērns tagad dzīvo ar māti. Vispār nekādas loģikas. Satiekaties tad pa nedēļu varbūt dažas reizes/dienas. Ar maziem bērniem citreiz var izveidot tādas attiecības kā ar maziem draugiem, bet tu viņam kļūsi par īstu draugu.
Kad pašai būs savs, varbūt viss mainīsies. Un kādi sīkumi tad uzpeld? Pagaidām ir tikai tavs - negribu, nevaru, nezinu.
Kas tieši?
Nevar spriest par situāciju, ja nezin bērna un bērna mātes attieksmi.

Ljoti tevi saprotu, jo esmu taadaa pasaa situaacijaa. Man nav iebildumu pret sava viiriesa meitu, bet gan pret to, kaa vinjs izturaas pret mani, kad vinja ir blakus. Vinjs var palikt par pilniigi citu cilveeku.
Pamazaam piesliipeejamies visi, bet tas prasa laiku. Runjaama daudz par visu so, daudz striidamies, bet pamazaam viss paliek labaak.
Mans viirietis ljoti miil savu beernu, kas, protams, ir apsveicami, bet liidz ar to vinjs ir pilniigi akls pret visiem vinjas truukumiem, pilniigi neobjektiivs ljoti daudzaas situaacijaas, kas ietekmee arii mani. Kaa piemeeru varu minteet, ka meitenei ir jau 17 gadi, bet vinja nav pieradusi neko savaakt aiz sevis. Katru reizi, kad vinja pie mums ciemojaas, man viss aiz vinjas jaavaac. Pa lielam, nav jau gruuti arii savaakt un daru to nesuudzoties, bet man liekas nepareizi, ka mans viirietis nemaaca vinjai buut kaartiigaakai. Protams, saadus viedokljus paturu pie sevis, jo nekaadu kritiku par vinja beernu vinjs nav speejiigs uzklausiit.

Arī es ļoti labi saprotu autori! Nav jēgas no malas bakstīt vai nosodīt, ja nav bijusi šāda pieredze. NEVIENA sieviete no malas nesapratīs tās divējādās sajūtas, kamēr vien nenonāks šādā situācijā.
Man arī ir vīrietis ar bērnu. Gada laikā esmu izgājusi cauri trakam emociju kokteilim, tostarp vairākas reizes par šo sastrīdējusies. Galu galā esmu sapratusi vienu - bērns nekur nepazudīs, un tas vienmēr būs pirmā prioritāte. Vienīgais elements, kas kaut kur var pazust, esmu es pati. Sievietei, kura neprātīgi mīl savu vīrieti, pieņemt ko tādu ir ārkārtīgi sāpīgi.
Jā - man vienmēr būs par maz uzmanības, jā - bērna iegribas vienmēr būs par kripatiņu svarīgākas. Sajušanās liekai, greizsirdība, pat izmisums - visas šīs izjūtas, ko autore apraksta, man nav svešas. Bet beigu beigās tā tiešām ir mūsu pašu izvēle - palikt, sakost zobus un pieņemt situāciju, strādājot ar sevi, vai doties prom. Jo no tēva vai bērna puses nekas nemainīsies. Tieši tik vienkārši.

Foxes @ 05.01.2020 19:57

Arī es ļoti labi saprotu autori! Nav jēgas no malas bakstīt vai nosodīt, ja nav bijusi šāda pieredze. NEVIENA sieviete no malas nesapratīs tās divējādās sajūtas, kamēr vien nenonāks šādā situācijā.
Man arī ir vīrietis ar bērnu. Gada laikā esmu izgājusi cauri trakam emociju kokteilim, tostarp vairākas reizes par šo sastrīdējusies. Galu galā esmu sapratusi vienu - bērns nekur nepazudīs, un tas vienmēr būs pirmā prioritāte. Vienīgais elements, kas kaut kur var pazust, esmu es pati. Sievietei, kura neprātīgi mīl savu vīrieti, pieņemt ko tādu ir ārkārtīgi sāpīgi.
Jā - man vienmēr būs par maz uzmanības, jā - bērna iegribas vienmēr būs par kripatiņu svarīgākas. Sajušanās liekai, greizsirdība, pat izmisums - visas šīs izjūtas, ko autore apraksta, man nav svešas. Bet beigu beigās tā tiešām ir mūsu pašu izvēle - palikt, sakost zobus un pieņemt situāciju, strādājot ar sevi, vai doties prom. Jo no tēva vai bērna puses nekas nemainīsies. Tieši tik vienkārši.

Nu tas ir atkarīgs no sievietes, kāda viņa ir.
Man arī ir vīrietis ar bērnu, nekādu pretenziju nav, forši pavadām laiku kopā trijatā, braucam ekskursijās, visu ko darām.
Bet nu mums arī ir kopīgs savs bērns, un ir forši, ka ir liels brālis.
Un viņa ex sievai arī ir jauna ģimene ar bērniņu no cita vīrieša.
Tā kā situācijas ir dažādas.

Pilnīgākā greizsirdība uz bērnu. Nekas cits. Logiski, ka vīrietim bērns būs svarīgāks nekā draudzene.... es pati tam gāju cauri. Un ar laiku vīrietim apniks, ka pieaugusī sieviete konkurē ar viņa bērnu un šķirsies.
Paklausies ko runā pieaugušas sievietes - viņas savus pabērnus sauc par saviem bērniem.
Tām kurām problēmas, ka bērni aiz sevis nenovāc traukus utt., nu bet nevar pateikt “lūdzu savāc?”. Elementāra komunikācija.

ShabbyEve @ 06.01.2020 04:59

Pilnīgākā greizsirdība uz bērnu. Nekas cits. Logiski, ka vīrietim bērns būs svarīgāks nekā draudzene.... es pati tam gāju cauri. Un ar laiku vīrietim apniks, ka pieaugusī sieviete konkurē ar viņa bērnu un šķirsies.
Paklausies ko runā pieaugušas sievietes - viņas savus pabērnus sauc par saviem bērniem.
Tām kurām problēmas, ka bērni aiz sevis nenovāc traukus utt., nu bet nevar pateikt “lūdzu savāc?”. Elementāra komunikācija.

Nav elementaara situaacija. Viiriertis ir tik ljoti beernu izlutinaajis, ka pats vinjai neko neaizraada un nekaadaa zinjaa nepienjemtu, ka es aizraadu. Man ir vieglaak miiljaa miera labad visu savaakt pasai. Veel mazam beernam kaut ko vareetu aizraadiit, bet 17it gadiigam.. Tur jau par veelu kaut ko labot..
Anyways, ljoti piekriitu viedoklim, ka neviens cits "otra kurpees neiekaaps" un liidz ar to nevienam nav tiesiibu ko paarmest vai aizraadiit, vai nedod dievs, citiem dziivot maaciit...