Līdz pārmaiņām man liekas ir jānonāk. Manī ļoti ilgu laiku bija velme darīt ko vēlos, bet izlītības programma,kuru izvēlējos daļēji atbilda tam ko vēlos. Visas tās lietas kas bija jādara pilnīg lika saprast,ka to galīg nevēlos. Šobrīd mācos citā valstī, īstajā izglītības programma. Probēlas un klapatas ir lielas, jo tās ir pilnīgas pārmaiņas. Nākas samaziņat tēriņus vismaz uz 75%, finanses ir ierobežotas, veselība šobrīd nav labākajā stāvoklī. Bet šobrīd mēģinu balansēt visu un ticu,ka ir to vērts,jo.mērķis ir. Līdz tam ir jānonāk un reāli jāsaprot vai tas tik tiešām ir tas,kas vajadzīgs. Ja sāc apzināties, tad kalnus var gāzt. Un jā, tici man kad es pateicu daudziem, ka laižos prom, nezinu kā būs, momentāli bija vārdi "nu priekš kam tev tas, būtu mierīgi te sēdejusi un miers." Vai arī sāk pārāk dramatizēt. Vienmēr būs kāds,kuram tas nepatiks kaut kas un radīs šo sajūtu,ka neesi pietiekama jebkam. Ir jāstrādā ar sevi un jāklausās tikai tas ko vēlies tu pati. To,ka nebūs viegli, nu nebūs, pie pakaļas. Āda paliks biezāka. Galvenais,lai laba veselība un tas arī visa.