Redzot komentāros kā cilvēki izsakās par mentālajām problēmām, es nebrīnos, ka tik maz apkārt par to runā. Katrs cilvēks ir pilnīgi citādāks un attiecīgi katri medikamenti vai katra smadzeņu traucējumi cilvēkus izmaina atšķirīgi. Pielīdzināt, ka kāda draudzene piedzīvojusi ko līdzīgu, bet turpina strādāt un censties, bet te redz viena nevar saņemties tikt pāri attiecībām un vēl čīkst internetā un kāpēc tad šitā nevar saņemties - zeme atveries! Man kauns par tādu sabiedrību. Katrs ar to cenšas tikt galā pēc savām spējām - kāds metas darbā, kāds nespēj iet uz darbu un kāds vispār metas zem vilciena.
Vajag izglītoties vairāk, lai saprastu kā mentālās slimības ietekmē cilvēku smadzeņu darbību un tur nepietiek tikai ar - jālieto medikamenti vai vajag gribasspēku. Ir cilvēki, kuri depresijas dēļ vnk mazāk iet cilvēkos, ir noslēgtāki, bet ir cilvēki, kuri dēļ depresijas un mentālā stāvokļa NESPĒJ fiziski pat piecelties no gultas (nevienam to nenovēlu un ja Tu neesi ko tādu piedzīvojis, tas nenozīmē, ka kādam citam tā nevar būt), kuriem smadzenēs izmainās ķīmiskie savienojumi. Iesaku palasīt literatūru tieši angliski par to, kas tad ir depresija un ko tā ķermenī ietekmē.
Lielākais mīts par depresiju - depresija ir gribasspēka trūkums, vājš raksturs.
Mēs vnk par to sabiedrībā ļoti, ļoti maz runājam. Youtubē pilns ar video angliski, kur cilvēki runā un stāsta, rāda kā cīnās ar šizofrēniju, personību šķelšanos (split personality), es varu tikai iedomāties, kā šeit komentāros izsmietu un noliktu kādu latvieti, kurš uzdrošinātos dalīties ar savu pieredzi. Jo pie mums jau par to nerunā un tādi cilvēki jau neizrādās internetā. Liela daļa to liek internetā tieši lai cilvēki sāktu par to runāt, lai nebaidītos meklēt palīdzību vai gūtu kādu atbalstu, redzot, ka nav vieni. Katrs ar saviem dēmoniem cīnās pa savam - kāds nekad savam tuvākajam cilvēkam neatklās, ka pa dienu smaida un priecājas, bet katru nakti raud spilvenā, jo jūtas slikti, kāds izvēlas dalīties ar savu stāstu.
38
