Nu ja atšķiras viedoklis, nenozīmē, ka pagātnē nav bijusi līdzīga pieredze. Tieši otrādi, kad atskaties uz to, kam esi gājis cauri, labāk saproti, kā tas ir. Un nē, "saprast" nenozīmē uzreiz glaudīt galviņu un teikt, ak, nabadzīte, jūtu līdzi.
Lizavay šeit nesen bija diskusija par mentālajām saslimšanām, es arī diezgan plaši izklāstīju savu pieredzi, kas ir bijusi smaga. Jebkurš psihologs jaunai, spēcīgai sievietei pateiks, ka tas, ka tev darbā ir grūti atrasties un nāk panikas lēkmes, nenozīmē to, ka tev vajag pamest darbu un pārstāt strādāt. Varbūt tikai pamainīt uz vieglāku darbu, ja esošajā par smagu. Nedrīkst bēgt no problēmām un vietām/ situācijām, kur sākas panika, ir jāstājas tām pretī, citādi paliks tikai trakāk. Nekas smadzenes nesakārto tik labi kā regulāra sevis nodarbināšana ar darbu un hobijiem, veselīgs uzturs, sports. Par labu nenāks, ja sēdēsi mājās, dzersi zāles kopā vinčuku un taisīsi apcerīgus video par to, ka ir depresija un biopalarie traucējumi un cik tas ir drausmīgi. Jāpasaudzē arī savi vecāki un puisis, kas brīžiem ņemas ap viņu kā ar tādu lielu bērnu. Ticu, ka ar laiku viņai viss sanāks, tikai jāsāk kaut kas darīt lietas labā un no daudz kā jāatsakās, pilnībā jāizmaina ikdiena. Jā, tas būs smagi un grūti, bet ne visiem ir paveicies ar stipru nervu sistēmu, taču to visu var izārstēt vai vismaz jūtami uzlabot. Un jā, nekad nenāk par ļaunu sev atgādināt, ka esi jauna, smuka, fiziski vesela sieviete, rokas, kājas ir, blakus mīlošs un rūpīgs puisis arī, atbalstoši vecāki, visa dzīve vēl priekšā.
38
