Ir cilvēki, kuri stāstot jebko, baigi ieslīgst maznozīmīgās detaļās, paspējot zaudēt klausītāju interesi. Ir tādi, kas putrojas stāstā līdz vairs nevar izsekot stāstam. Ir cilvēki, kuriem stāstīšana acīmredzami sagādā tādas grūtības, ka tu neviļus domā par to kā tiek stāstīts nevis to, kas tiek stāstīts. Ir cilvēki, kuri šķiet nemitīgi neapmierināti (sūdzas, rūcošs balss tonis). Ir cilvēki, kuri tik ļoti vienmēr visu zina labāk, ka apkārtējie jau zinādami, kas sekos, nopūšas jau pie pirmajiem izrunātajiem vārdiem. Ir cilvēki, kas mūžīgi citus pārtrauc pusvārdā. Ir cilvēki, kas nejūt robežas un nemitīgi vairāk vai mazāk apzināti citus aizvaino. Ir cilvēki kas absolūti nepūlas uzturēt sarunu (piemēram, neveiksmīga temata izvēle, pretjautājumu neuzdošana, runāšana tikai par sevi, ļauj ieilgt klusumam arī nepiemērotās situācijās uc). Varbūtī ko tādu dari?