Nu, es ar tādu vīrieti nebūtu kopā. Nē, es nepieprasītu, lai manis dēļ pamet pilnīgi visu (ģimeni, darbu, ierasto vidi utt.), taču arī pati nebūtu gatava upurēt savu darbu, savu ģimeni un savu ierasto vidi, lai pārceltos uz pilsētu, kurā pat nevarētu atrast normālu darbu, nemaz nerunājot par atšķirtību no tuviniekiem, draugiem. Protams, meklētu kompromisu, bet, ja būtu tā, kā autores situācijā, kad vīrietis vispār nav gatavs kompromisam un pastāv tikai uz savu, gaidot, ka draudzene būs tā, kura viņa dēļ visu pametīs, tad es šķirtos. Nē, paldies, es nekad nepamestu savu dzīvi, darbu, tuviniekus, lai pārceltos uz citu vietu pie vīrieša, kurš man nav ne vīrs, ne līgavainis, bet tikai čalis ar kuru tiekos 2 gadus. Ja vēl bonusā nāktu dzīvošana kopā ar drauga tuviniekiem no kuriem visi sēž uz grupām... nē, paldies. Atrast kompromisu ir viena lieta, bet pilnībā pamest visu savu dzīvi, atmest malā savas vēlmes, vajadzības un ambīcijas, un nākotnē varbūt samierināties ar pārdevējas darbu, dēļ vīrieša, kurš uz doto brīdi ir tikai draugs, manuprāt, ir stulbākais, ko var izdarīt jauna sieviete, kura dzīvo galvaspilsētā, iegūst augstāko izglītību un kurai visi pasaules ceļi vaļā.