Man ir ļooti neglīta seja..

Bet vispār, diezgan traki, ka cilvēks tik ļoti koncentrējas uz to ārējo, ka var savu dzīvi tā bendēt... (t) Tu tik daudz lietas palaid garām dzīvē dēļ tā, ka, Tavuprāt, neatbilsti kaut kādiem standartiem... (t)

Ja finanses ljauj, aizej pie speciālista parunāt par iespējām harmonizēt seju - pie ķirurga. Labāk saprast un izrunāt, ko primāri vēlētos mainīt un attiecīgi to darīt, nevis čīkstēt un rīt AD. Tieši šādiem gadījumiem plastika ir visnepieciešamākā.

lexxie varbūt šobrīd man vēl nav to finanšu, lai taisītu plastisko, bet uz to eju, krāju naudiņu. Un izlasi rūpīgi, dzēru AD, pagātnes formā. Nedzeru šobriid.

Bet tiešām- es eju pa ielu un cilvēki vaibstās, ieraugot mani. Protams, varbūt tās ir manas iedomas,bet pārāk daudz kas manā ikdienā liek man domāt, ka nav gan.

Man acīs iekrita šis teikums:

Es nekad nejūtos nekur iederīga un gana laba, tāpēc gribētu, lai vismaz būtu gana skaista.

Liekas, ka problēmas sakne vairāk ir ne tajā, ka esi neapmierināta ar savu ārējo izskatu, bet gan tajā, ka, kā pati raksti, bieži jūties neiederīga un nejūties gana laba, tāpēc, šo savu sajūtu dēļ, vēlies kaut būtu skaista. Vai nav tā, ka šaubas un bažas par savu izskatu Tevī rada ne tas, ka ar Tavu izskatu kaut kas nebūtu kā vajag, bet tas, ka esi nedroša par sevi, jūties neiederīga dažādās dzīves situācijās, jūties nepārliecināta par sevi? Ja tā, tad es teiktu, ka būtu jārokas vēl dziļāk un jāstrādā ar sevi, saviem kompleksiem, nedrošību, sajūtu, ka neesi "gana laba". Varbūt Tev apkārt esošie cilvēki kaut kādā veidā liek Tev justies neiederīgai, nepietiekami labai? Vai nav tā, ka sev nepatīc ārēji tikai tāpēc, ka nejūties skaista iekšēji? Kas, Tavuprāt, būtu tas, kas Tev liktu justies apmierinātai, harmonijā ar sevi? Atbildot uz šiem jautājumiem godīgi pašai sev, manuprāt, spēsi labāk saprast vai problēma tiešām ir ārējā izskatā vai vienkārši nepieciešams piestrādāt pie sevis, iemācoties nejusties nedrošai, nepārliecinātai, nepietiekami labai. Tas ir smags darbs ar sevi, taču nav arī nekas neiespējams.

Rosybabe, es Tevi lieliski saprotu, jo jūtos ļoti līdzīgi, lai gan man jau sen nav pusaudža gadi, man liekas, ka es nekad sev neiepatikšos un nekur arī nejutīšos iederīga. Un tas, ka draugs un ģimene saka, ka viņiem esi skaistākā, vislabākā u.tml. man tas nepalīdz, kamēr es pati savā ādā nejūtos apmierināta. Bet pari arī esmu daļēji vainīga, jo vispār nekrāsojos, matus nekrāsoju, neveidoju, neēdu veselīgi, kas ir iemesls seja problēmām, esmu slinka, lai piespiestos sportot un beidzot tiktu kaut soli tuvāk sapņu augumam. Bet, man šķiet, šajā laikmetā ir grūti sevi pieņemt tādu, kāda esi, rokas nolaižas, kad redzi visapkārt visas tās skaistās sievietes, kas ir piedzimušas tādas vai uzlabotas līdz perfektumam. Liekas nekad nebūšu ne tuvu tik skaista, kā viņas. Un, jā, uzskatu, ka, ja esi skaists, dzīve ir vieglāka, jo vismaz atkrīt tādas problēmas, par ko jāsatraucas, tiem, kas nav piedzimuši tik skaisti vai nevar atļauties visādas skaistuma procedūras un plastiskās operācijas. Nezinu, cik ilgi man būtu jākrāj kaut vienai plastiskajai operācijai, jo ir citas prioritātes, kam nepieciešams atlikt naudiņu. Un pat pēc operācijas nav garantija, ka patikšu sev vairāk, jo problēmas ir galvā, bet, kad prasīju, kas man palīdzēs no šīs absurdās, destruktīvās domāšanas tikt vaļā, atbilde bija tikai es pati to varu, bet es neredzu veidus kā to panākt, kā sevi iemīlēt un beigt redzēt visā tikai slikto. Es vienmēr esmu domājusi, kāpēc esmu tāda, kāda esmu, kāpēc nevarēju būt ne tik paškritiska, mazāk satraukties par visu, kāpēc man nevarēja būt kāda standarta seja. Un tie psihologi, psihoterapeiti - man nav uzticība, liekas, ka viņi ir tikai ieinteresēti naudā, nevis reāli palīdzēt, iedziļināties manās sajūtās. Bet, rosybabe, pēc Tava sejas apraksta, man tā tieši izklausās pēc skaistas sejas, lielas acis ir pats skaistākais, kas var būt, manuprāt.

Marrakesh tu izklausies tik forša! Neesmu dzirdējusi nevienu līdz šim, kurš justos tik līdzīgi kā es

iedomājos, kā man gāzīsies virsū :D bet varbūt Tu patiešām esi ļoti neglīta uz vidējā fona. (glīts ir subjektīvi, bet tam ir savas robežas, lai arī ko mierinātāji stāstītu.) Tas nenozīmē, ka neiepatiksies smukākam vai nesmukākam vīrelim. Varbūt radīsies arī nesmuki bērni. un beidziet, nekliedziet man virsū, it kā jūsu paziņu lokā nebūtu krokodilu.

Rosybabe, es domāju, ka ir daudz tādas meitenes, kas jūtas līdzīgi kā mēs. Bet ir arī liela daļa, kas cenšas savus kompleksus noslēpt aiz kaudzes kosmētikas un citām ārišķībām, nu, tās, kuras var to atļauties. Es saprotu, ka vajadzētu kaut ko darīt, lai sev iepatiktos, nevis tikai gausties, bet par krāsošanos, lai gan man patīk, kā grims izskatās uz citām sievietēm, sevi es tomēr gribu redzēt dabisku, bez kosmētikas, bet tomēr plastiskās operācijas nākotnē neizslēdzu, protams, ja pietiks tam naudas un nebūs svarīgākas prioritātes. Labāk jau būtu, ja es līdz tam sakārtotu savu galvu un saprastu, ka nekādas operācijas nav vajadzīgas un tāpat tuvākie mūs mīl, lai arī cik dīvaini, nepilnvērtīgi paši sev liekamies.
Man gan gribētos dzīvot kādus 30 gadus atpakaļ, kad nebija interneta, jo tas mani ļoti slikti iespaido un iedragā manu pašvērtējumu, jo internetā visi parāda, cik viss ir skaisti, ideāli, cik paši perfekti, bet diemžēl ne visiem tā dzīvē ir paveicies.
Rosybabe, bet Tu esi vēl jauna, pašā dzīves sākumā, visas iespējas tikt vaļā no šīm nomācošajām domām par sevi, bet es gan jau esmu kritisks gadījums :-D

nezinu. man vienalga, ja meiča ir atlaidusi brežņeva uzacis, nelieto kosmētiku utt. bet nenāc sūkstīties tad. dabiski, tad dabiski, meklē domubiedrus.

Akjelcikvar, Tu laikam mani nesaprati, varbūt tas ir dīvaini, bet man ir kauns būt uzkrāsotai, uzlabotai, nesaprotu gan, kāpēc, jo apzinos, ka tādā veidā es izskatītos labāk un sev varbūt patiktu nedaudz vairāk. Bet mans izskats man tāpat nepatīk :-D man reizēm liekas, ka es pati izdomāju problēmas tur, kur tās nav. Bet es gribētu saprast, kāpēc esmu tāda, kāda esmu, jo it kā nav nekādi traumējoši notikumi pagātnē, vienkārši redzot, cik citiem dzīves ir ideālas, vismaz tās, kas izliktās uz paplātes citu apskatei, man paliek skumji, ka es neko no tā nevaru atļauties.

Man arī ir savi kompleksi, it īpaši par savu degunu. Man puiši ir teikuši, ka esmu skaista un jautā kāpēc man neesot drauga, bet es nejiešu stāstīt, ka tāpēc, ka esmu neglīta, man ir vēl daudz jāstrādā pie sevis saudzēšanas un pieņemšanas.
Cilvēki patiesībā neiemīlas skaistumā, tas var būt viens no piesaistīšanas galvenajiem faktoriem, bet galvenokārt tiek novērtēts autentiskums, spēja sevi respektēt un mīlēt.
Es tev iesaku sākt sevi meklēt, nav vērts dzīvot ar šādu prāta stāvokli.
Ja kas, mūsu miesas transporti ir mirstīgi.

bet man ir kauns būt uzkrāsotai, uzlabotai, “
Piedodiet, es nezinu kā jūs liekat to pelēko verķi, lai varētu precīzi redzēt to komentāru. :-D
Bet jā - par to teikumu. Es saprotu labi, tieši to. Man bieži, kad es uzkrāsoju seju, nokrāsoju matus vai izdaru ko vairāk par manikīru rupji sakot, paliek kauns, no sērijas - vai tas ir labi? Man to vajag? Tas ir normāli? Es, gan nezinu kādēļ man tādi psihi uznāk, bet arī tad sevi gruzu ar to :-D dažreiz, kad sanāk būt - full glam, tad jūtos tā, it kā nebūtu to pelnījusi, un nē, pašvērtējums man itkā jau ir ok, bet tā sajūta, ka tas nav mans, un to var tikai tiek, kam ir tas, tas un tas.. aij, nu karoc murgs :-D

Es nedomāju, ka iedomāta smalkjūtība, apgalvojot "nē, tu esi skaista!", autorei kaut kā palīdz. Viņa ne tikai jūtas neskaista, bet vēl arī nesaprasta, jo visas tik bliež- iemīli sevi, taisi plastisko.
Ir simpātiski cilvēki ar pareizām sejas un auguma proporcijām (kanons ir atrodams internetā, pastāv jau kopš Apollona laikiem) un ir cilvēki, kas neatbilst šim kanonam- tie tiek jau zemapziņā uztverti kā neglīti un cilvēki instinktīvi izvairās no tiem. Tāpēc neglītiem cilvēkiem ir dubultgrūti- ne tikai pašiem nepatīk atspulgs, bet arī jūt efektu sociālajā sfērā. Nav noslēpums, ka pat karjeru nesmukiem cilvēkiem izveidot ir grūtāk- pie līdzīgiem CV izvēlēsies skaistāko kandidātu. Arī vīrieši priekšroku dod skaistākām sievietēm, ja intelektuāli divas dāmas ir līdzvērtīgas. Un senāk pat Cosmo meitenes atzinušas, ka labprātāk par draudzenēm izvēlas skaistas sievietes, lai viņām līdzinātos. Pat nolaists, resns vīrietis ar neglītu seju izskatās labāk, ja viņa dāma ir izcili skaista nekā ja tāda kā viņš pats.
Arī manā paziņu lokā ir daži patiesi ļoti neglīti cilvēki (un tur neko mainīt nav iespējams, ne make up, ne frizūra, ne plastiskā), jo vienīgais veids kā tos cilvēkus padarīt glītus, būtu nogriezt un piešūt citu galvu :D

nekas tur uz tām paplātēm nav ideālas :)

Lai teksts nepazūd, kā tas forumos mēdz gadīties, pievienoju sava komentāra otru (svarīgāko daļu). Man pazīstamie neglītie cilvēki (un esmu ievērojusi, ka citi publiski cilvēki dara līdzīgi) ar to sadzīvo šādi:
1. Koncentrējas uz sava ķermeni (ja vaina sejā) vai seju (ja vaina ķermenī). Jebkurš cilvēks bez izņēmuma izskatās labāk, ja ir ar normālu svaru, attīstītu muskulatūru, sakopts (vaksācija, frizieris, veikts manikīrs, pedikīrs, ja nepieciešams- kosmetologs, koriģētām uzacīm).
2. Atrod sevī stiprās vietas. Nav neviena cilvēka, kuram nebūtu neviena dabas dota talanta. Mums katram, absolūti katram, piemīt dabiskas spējas kādā jomā. Tās jāattīsta līdz maksimumam, jāmēģina pārvērst karjerā. Tas dod iespēju kļūt izcilam, bet izcilus cilvēkus, kā zināms, pēc sejas nevērtē.
3. Apzināties, ka ne visi cilvēki ir estēti. Ne visiem cilvēkiem ir svarīgs citu cilvēku vizuālais izskats. Ir cilvēki, kam interesē, kas tu esi nevis kā izskaties. Tādi, acīmredzot, ir tavi draugi. Un tāda esmu arī es. Un tādu pasaulē cilvēku ir daudz.
4. Dzīvo ar tādu moto, kā man pazīstamie "Tā ir tava problēma, ka tev nepatīk mana seja, man uz sevi nav jāskatās un spoguli nelietoju" :D
Man pazīstamie "neglītie" cilvēki ir veiksmīgi karjerā, izveidojuši ģimenes ar bērniem un jūtas ļoti apmierināti ar dzīvi. Arī tu tā vari dzīvot.

Ja godīgi, es varbūt visas savas dzīves laikā esmu redzējusi tikai vienu meiteni, par kuru padomāju, ka neglīta, bet viņai bija senāk veikta operācija uz sejas, līdz ar to jūtos slikti tā domājot, jo tas bija slikts notikums viņas dzīvē, par ko jau tā jutās slikti, līdz ar to tās manas domas par izskatu nomāca drīzāk domas par situāciju kā tādu.
Citādi es nekad neesmu redzējusi neglītus cilvēkus. Ir cilvēki, kas nav manā gaumē, kuriem manai gaumei deguns par lielu, pārāk masīva vai muskuļota, bet nekad nav bijis tā, ka padomāju - vot tā neglītā. Paskatos, secinu, ka man nepatīk un viss, ja draudzene, "pieņemu" to, ja attāls paziņa, svešs cilvēks - pēc dažām minūtēm aizmirstu. Bieži tas pat nav seja, ķermenis, kas nav manā gaumē, bet gan apģērbs, mākslīgais skaistums, kas jau ir sevis pasniegšana un atkal citiem tas patīk. Ir bijis tā, ka skatos un saprotu, ka ar tādu nekad nebūtu kopā romantiskās attiecībās, jo nav manā gaumē, bet šiem cilvēkiem tomēr ir mīlestība. Utt. Saprotu, ka es arī nevaru visiem patikt, līdz ar to izturos vienaldzīgi pret to.
Es tiešām nesaprotu, kādam jābūt cilvēkam, lai viņu sauktu par neglītu, analizētu, ko viņš dara, lai šo neglītumu notušētu utt kā Viedā minka. Man liekas, tur kādas uztveres problēmas, pārāk liela koncentrēšanās uz izskatu un citiem cilvēkiem.
Tā kā domāju, ka 1 no 10 cilvēkiem paskatās uz tevi kā Viedā minka, pārējie - kā es. Viss pārējais ir tavā galvā.
AK jā, man ir bijis tā, ka apzināti nosaucu cilvēku par reāli neglītu, lai gan šis cilvēks vnk nav manā gaumē un gribas ieriebt - tā bija ar bijušo puisi šķiroties, ka nosaucu viņu jauno brūti par nu tādu neglīteni. :D Bet tā jau nebija īsti patiesība.
Ja ir problēmas ar sevis pieņemšanu, plastiskā ķirurģija vai, piemēram, permanentais grims, sports, atkarībā kas tev nepatīk, ir labs risinājums.

Manuprāt, reti kura meitene/sieviete ir 100% apmierināta ar savu izskatu. Mēs sevī redzam to, ko citi nemaz neievēro. Un bojāt savu dzīvi ar noslēgtību tikai dēļ tā, ko, varu saderēt, ievēro un domā tikai tu + to nevar mainīt (ja vienīgi ar plastisko operāciju)...tas ir muļķīgi.
Arī man nepatīk mana seja. Varu uzskaitīt ļoti daudz lietas, kas man savā izskatā nepatīk. Bet, kā izrādās, tās lietas, kas man šķita neglītas un nepatika, citi man par tām lietām ik pa laikam mēdz pateikt komplimentu! Piemēram, es uzskatu, ka man ir mazas, šauras acis, ar nevienādiem plakstiņiem...taču no daudziem cilvēkiem esmu saņēmusi komplimentus, ka man ir ļoti skaista un sievišķīga acu forma. Arī man seja nav vienāda...nevienam nav vienāda. Un?
Vienkārši pieņem un mīli, ka tu esi tāda, kāda esi, jo tu esi UNIKĀLA.
Kādēļ, tavuprāt, citas meitenes- krāsojas, sēž uz diētām, pumpē lūpas, liek skropstas? Jo savā vizuālajā tēlā kaut kas ne līdz galam apmierina! Tā nu tas ir:-D

https://youtu.be/2js063a1Suk
Es ieteiktu visiem noskatīties šo video, ja saproti angliski.
Un skaistums ir subjektīva lieta. Katrs uz šo skatās savādāk, bet uz to arī plastiskie ķirurgi pelna. Uz mūsu nepašpārliecinātībām, uz to, ka, redz, visur šīs super puper modeles un mums arī vajag būt tādām. Nedomāju vis, jau tagad liela daļu jaunu meiteņu izskatās vienādi - kā kloni un, godīgi, es tā izskatīties negribētu. Man tieši liekas, ka ir labi, ka mēs katrs atšķiramies ar ko savu. Visi nevar būt universāli skaisti, tāpat kā visi nevar būt ķīmijas profesori un zinātņu doktori, ne visi var būt skolotāji un ne visi var būt melnstrādnieki. Katram ir kas savs.

Man arī negribas ticēt, ka ir tik traki, esi sevi par daudz iedzinusi šaubās par savu izskatu ( seju). Man arī agrāk sevī kkas nepatika, ka līdz asarām, bija kauns ārā iet utt.
Par seju - ja tu saki,ka nelīdz make up, pamaini frizūru/matu krāsu ! Tas var nostrādāt