25-gadnieku krize - vai nopietni?

Man izklausās tā: karjerā viss virzās, bet privātā dzīve (attiecības), ne tikai nevirzās, bet esi atmesta nulles punktā (bez partnera). Būtu partneris, attiecības, kas virzās (randiņi, kopdzīve, bildinājums, kāzas, bērni, mazbērni), krīzes nebūtu.

Viedā Minka Tu to nopietni? Nav bikšainā blakus un nu jau krīze ir klāt? Psiholoģiski veselam cilvēkam tā nemēdz būt, citādi tā visa valsts būtu pārņemta ar krīzi.

Piekrītu viedoklim par to, ka tas. airāk saistīts ar dzīves notikumiem.

iesaku kritiski izvertet to, kas tiesi tevi neapmierina (varbut pat vienkarsi garlaiko, neinterese) un izmaini to.

+1

Man izklausās tā: karjerā viss virzās, bet privātā dzīve (attiecības), ne tikai nevirzās, bet esi atmesta nulles punktā (bez partnera). Būtu partneris, attiecības, kas virzās (randiņi, kopdzīve, bildinājums, kāzas, bērni, mazbērni), krīzes nebūtu.

Man bija krīze ap 26, 27 gadiem. Jo sapratu, ka man jau tuvojas 30. To, ko vēlējos sasniegt, vēl neesmu sasniegusi, bet laiks skrien, sejā jau parādās pirmās krunkas, vecākiem jau matos sirmums. Tolaik daudz domāju, cik trausla ir cilvēka dzīvība, cik ātri skrien laiks, par to, kāda ir dzīves jēga. Manuprāt, šis ir arī laiks, kad cilvēks sāk vairāk apjaust, ko patiešām vēlas, atmest domas par to, ko teiks citi. Es pat neteiktu, ka ap šo laiku ir krīze. Tā drīzāk ir nepieciešama transformācija. Katras pārmaiņas pavada lielāks vai mazāks haoss. Tas viss uz labu, galvenais neieslīgt tajā haosa periodā.

Skaisti, patiesi un liek aizdomāties! Pilnībā piekrītu!

TokyoDream nav Tev nekādas 25 gadnieka krīzes. Tā krīze Tev bija iestājusies jau sen, bet dēļ tā ka Tu visu laiku biji apgrozībā, jeb bija studijas, darbs, attiecības un t.t. Tev nebija laiks to apzināties. Tagad, kad daudz kas ir aiz muguras, ši te krīze ir nostājusies Tev pretī pilnā augumā un ar seju pret seju. Padomā par to. ;-)

Iepzīstini mani ar savu draugu ahahah
Troolllooooloooo

bļoda...ne tur ierakstīju:-D:-D:-D

Iepzīstini mani ar savu draugu :-D:-D:-D:-D ahahah
Troolllooooloooo

Ja ir sajūta, ka krīze iestājusies, tad ir pienācis pēdējais brīdis pārmaiņām (patiesībā, pārmaiņas jāievieš vēl pirms krīze iestājas). Jāpalūkojs kritiski uz savu dzīvi un jāsaprot, kas ir tas, ko vajadzētu mainīt. Mans uzskats, ja cilvēks dzīvo saskņā ar savām vēlmēm - nekādām krīzēm nevajadzētu būt. Protams, dzīvē visu paredzēt un izplānot nevar, bet var strādāt ar savu uztveri un lietas/notikumus/situācijas mācīties uztvert savādāk, ja nedarbojas vienā konkrētā variantā. Vislielākās bremzes un problēmas cilvēks uzstāda pats sev savas domāšanas dēļ!

nu, es neteicu, ka Tu esi dažs labs :)

Tajā vecumā iepazinos ar savu 2.pusīti.. dzīve tik sāka iet uz augsu. Arī 30 gadu slieksnim pārkāpu bez krīzes..
Manuprāt, krīzēm nav saistībā ar vecumu.. drīzāk ar dzīves notikumiem :-)

Man bija krīze ap 26, 27 gadiem. Jo sapratu, ka man jau tuvojas 30. To, ko vēlējos sasniegt, vēl neesmu sasniegusi, bet laiks skrien, sejā jau parādās pirmās krunkas, vecākiem jau matos sirmums. Tolaik daudz domāju, cik trausla ir cilvēka dzīvība, cik ātri skrien laiks, par to, kāda ir dzīves jēga.

Tieši manas pārdomas šobrīd. Cik viss patiesībā ir mazsvarīgs. Īpaši par naudas tērēšanu, ka neviens jaunākais Iphone, GUESS, LACOSTE, CHANEL un diētas neglābs tevi no novecošanas, bēdām, skumjām, slimibām vai vientulības. Diezgan plaša tēma par ko domāt.

Es stirpi šaubos, ka ir tāda lieta kā konkrēta vecuma krīze.:-D Man šķiet , ka ir normāli, ja periodiski uznāk melnie, kad viss un visi ir apnikuši.:-D Jo savādāk man ir šīs krīzes ik pēc nedēļas.:-D

Man bija krīze ap 26, 27 gadiem. Jo sapratu, ka man jau tuvojas 30. To, ko vēlējos sasniegt, vēl neesmu sasniegusi, bet laiks skrien, sejā jau parādās pirmās krunkas, vecākiem jau matos sirmums. Tolaik daudz domāju, cik trausla ir cilvēka dzīvība, cik ātri skrien laiks, par to, kāda ir dzīves jēga. Manuprāt, šis ir arī laiks, kad cilvēks sāk vairāk apjaust, ko patiešām vēlas, atmest domas par to, ko teiks citi. Es pat neteiktu, ka ap šo laiku ir krīze. Tā drīzāk ir nepieciešama transformācija. Katras pārmaiņas pavada lielāks vai mazāks haoss. Tas viss uz labu, galvenais neieslīgt tajā haosa periodā.

Nejūtu, ka vecumam būtu baigā nozīme, es visu laiku dzīvoju krīzē, sākot ar ekonomisko, līdz ar to pārmaiņas nemanu :-D
Ir ērti visu norakstīt uz noteikta vecuma krīzi vai citi vēl mētājas ar slaveno vāru depresija.
Vienkārši ir kaut kādas vairākas ne tik pozitīvas un stagnējošas lietas sakrustojušās, tikko kaut kas izkustēties, tad arī būs gaišāks skats uz dzīvi.

akjelcikvar Tev tiešām šķiet, ka man citu darīt nav ko, kā sēdēt un gaidīt, kad pienāks tie 25 un es varēšu te drāmu celt par to, ka krīze iestājusies? :-D:-D Sava taisnība Tevis teiktajā arī ir, tas noteikti nav vecums, tas ir tāds periods, kas sakrīt ar +/- konkrēto vecumu.
Te jau vairāk tas gadījums ko meitenes jau pieminēja - vienkārši ir tas periods, kad ir iegūta izglītība, darbs ir un vairs nezinu, ko ar sevi iesākt. Pirms tam tiešām, tas viss bija kā izaicinājums un visu laiku biju kustībā. ;-)
Paldies par viedokļiem, ja vēl kādam ir ko teikt, droši, uzklausu visu! :-)

Nu bija pusaudžu gadi - krīze. Tad ārā no videnes - atkal krīze. Uz 25 - atkal krīze. Skatos, ka draudzenēm jau nāk virsū 30gadnieku krīze. Gaidu. Vēl nav atnākusi.

dažs labs tos ciparus vien gaida, lai sāktu krīzēt. un ja nezinātu precīzi savu vecumu, kā tad zinātu, kad krīzēt? nav krīžu ar precīzu vecumu. bulšits kaut kāds.
un ko vispār sīkie 25 gadu vecumā par krīzēm zina :D gaidiet 26, 27...37,38,39 un tālākās krīzes ;P

25 gadi ir apmēram tas brīdis, kad saproti, ka sabiedrības uzliktajā kastītē patiesībā nav pārāk forši dzīvot un ka lielākā daļa solījumu īsti nav piepildījušies. Mums tiek stāstīts, ka, veicot konkrētas darbības tiek garantēti lieliski rezultāti, piemēram, labi mācies - dabū sapņu darbu, smagi strādā - nopelni milzu naudu, krāj naudu - nopērc māju Mežaparkā, esi labs cilvēks/smuka - satiec sapņu vīrieti, satiec sapņu vīrieti - kāzas, bērni, laimīga ģimene. Taču realitātē tas ceļš no punkta A līdz punktam B mēdz būt stipri līkumots vai vispār neiespējams. Laikā līdz 30 parasti pienāk tas kritiskais brīdis, kad saproti, ka "es taču visu darīju pareizi, bet man joprojām nesanāk X". Un vēl bonusā "visiem citiem ir un sanāk, bet man nē". Tad jānomaina kurss un jādodas tālāk līdz nākošajai krīzei.

++++

Neticu, ka jaunībā var būt kaut kāda konkrēta vecuma krīze (ja neskaita pubertāti). Vienkārši sakrīt apstākļi, problēmas, kāda posma noslēgšanās dzīvē vai arī tieši otrādi - iestrēgšana kādā posmā, kas rada neapmierinātību ar sevi un situāciju kopumā... Man līdzīgas sajūtas bija abos dekrētos, kad it kā viss dzīvē ir labi, bet pierasts skriet un darīt, taču agrākajā ritmā dzīvot nav iespējams... Pieņemu, ka neesi vēl atradusi savai dzīvei tādu piepildījumu, kas aizrauj. Tādos gadījumos kaut kas krasi ir jānomaina, jāaizpilda radušais tukšums, taču to vari izdarīt tikai tu pati.

25 gadi ir apmēram tas brīdis, kad saproti, ka sabiedrības uzliktajā kastītē patiesībā nav pārāk forši dzīvot un ka lielākā daļa solījumu īsti nav piepildījušies. Mums tiek stāstīts, ka, veicot konkrētas darbības tiek garantēti lieliski rezultāti, piemēram, labi mācies - dabū sapņu darbu, smagi strādā - nopelni milzu naudu, krāj naudu - nopērc māju Mežaparkā, esi labs cilvēks/smuka - satiec sapņu vīrieti, satiec sapņu vīrieti - kāzas, bērni, laimīga ģimene. Taču realitātē tas ceļš no punkta A līdz punktam B mēdz būt stipri līkumots vai vispār neiespējams. Laikā līdz 30 parasti pienāk tas kritiskais brīdis, kad saproti, ka "es taču visu darīju pareizi, bet man joprojām nesanāk X". Un vēl bonusā "visiem citiem ir un sanāk, bet man nē". Tad jānomaina kurss un jādodas tālāk līdz nākošajai krīzei. :-D