Sveikas, meitenes. :-)
Man ir kāda tēma, kas nedod mieru.
Es esmu vidusskolniece un šogad jābeidz, priekšā eksāmeni , kas rada lielu satraukumu.
Nekad neesmu bijusi teicamniece, vairāk palaidne. :-DTaču līdz pēdējam gadam esmu tikusi. Taču ne par to. Atceros sevi 3 klasē, sēdēju klasē kurā pilnīgs klusums,visi mācās cītīgi, skolotāji slavē par pareizajām atbildēm Viss super.
4. klase - joprojām mācāmies, joprojām klusums tikai daži puiši klases beigās ķiķina, skolotāji joprojām slavē. Ar katru gadu troksnis ar vien lielāks, tāpat kā mēs paši. :-D 8. klase- Meitenes samālējušās, puiši kļuvuši izaicinoši, neviens jau vairs nemācās, kāds jau alkoholu lieto, gandrīz visi pīpē un te sakas jautājumi no skolotajiem "Ko jūs darīsiet nākamgad, eksāmenā?, par ko tu strādāsi ar šādu attieksmi? Tu zini, ka nākotnē tev nekas labs negaida?". 9. klase- Tas ir crazy gads. Kā jau mūsdienu jaunieši- tusiņi, alkohols, cigaretes, attiecības, depresija. Pēc sevis varu spriest, ka 9. klasē man gāja viss grūtāk, biju depresīva, ar nepareizo kompāniju, sliktiem ieradumiem utt. Taču vienu es nekad neaizmirsīšu- SKOLOTAJI!!!!!!!! Man tie atmiņā palikuši, kā enerģiju izsūcoši monstri, kas darīs visu, lai sabojātu garastāvokli. Un tam ir pamatojums. Tā kā biju aša meitene ne vienmēr man stundās bija līdzi klade vai vēlme mācīties. Un tam sekoja teksti - "Cik tālu tu tiksi ar šādu attieksmi? "Tev nav nākotne" "Par sētnieci strādāsi?"" Kas tevi tādu precēs?" Man kā 16 gadus vecais pusaudzei to dzirdēt bija grūti. Pasakot depresīvam jaunietim, ka viņam nav nākotne, ir tas pats, kas iedot striķi un teikt "ej pakaries." Un tad skolotāji spriež skaļi "Kur tiem jauniešiem motivācija?". Kur motivācija būtu tev , ja katru dienu tevi norej? Varbūt tikai manā skolā, skolotāji bija tādi nejēgas.
No mana teksta noteikti var sajust naidu. :-DTāds arī ir. Jautāsiet, kāpēc, tad tas tāpēc, ka mācoties 9. klase zaudēju savu labāko draudzeni, viņa cieta auto avārijā un , kad nākamajā dienā pēc tādas traģēdijas aizgāju uz skolu , protams es nebiju es, nenormāli pārdzīvoju. Skolotāji protams redzēja , izteica līdzjūtību, kas neko nemainīja. Taču bija viena skolotāja teikums, ko neaizmirsīšu"Viņa nemācījās tāpēc savā ziņa jau bija mirusi". 9. klasē es paliku uz otru gadu.. Skaidrs kāpēc. Ja ko tādu var pateikt cilvēks pie skaidra prata , tad es nesaprotu, kas tas par cilvēku. Kad sāku iet 9, klasē atkārtoti, tas skolotājs bija aizgājis pensijā. Paldies dievam. Tagad eju 12. klasē un joprojām man trūkst motivācija,mana liekākā motivācija ir mana labāka draudzene. Bet tas nejaukais skolotājs kopš tas dienas saņēmis nevienu manu "labdien".
Skolotāju pieeja ir mainījusies , viņi ir kā roboti, bez jūtam, tikai ar kvadrātsaknēm vai komatiem galvā. Mīļie skolotāji! Motivācija rodas, dzirdot labus vārdus, nevis sakot , ka mums nav nākotne.
25
