Es pievienojos mammām, kas uzskata, ka nav normāli bērnam ciest un raudāt un sadzīvot ar domu, ka reiz tas pāries, bet jūtos pateicīga, ka mana ģimenes ārste bija zinoša un ātri reaģēja un saprata bērna stāvokli. Manam bērnam bija laktāzes nepietiekamība, ja pareizi tas saucas. Manam bērnam puncī nebija pietiekoši daudz vielas, kas šķeltu cukurus, kas atradās manā pienā un tāpēc manam bērnam sāpēja puncis un katra ēšana viņam pagāja ar lielām sāpēm, brr, vēljoprojām noskurinos no tā kā bērns ēda, pārstāja ēst, iekliedzās, spārdījās, atkal atsāka ēst un tā kamēr paēda. Labi, ka ārsts saprata kas par lietu nevis kā manai paziņai daktere visu laiku teikusi, ka tas ir tikai normāli, jāgaida, ka pāries un viss. Beigās aizgāja uz konsultāciju pie privātās dakteres un beigās mazajai dāmai tas pats kas manam puikam bija.
Vari mēģināt dakterei apjautāties par šo, jo pēdējā laikā daudziem bērniņiem dzirdu par šo. Bet ir arī lielai daļai nepanesamības uz piena un citiem produktiem.