Attāluma attiecības .

Hmm...nu situācijā, kad termiņš ir 6 mēneši, kas ir diezgan ilgi, un ka ir opcija arī nebraukt, es izietu uz sarunu, ka tomēr tagad esam ģimene, ir mazs bērns un ka šāds lēmums nav gluži vienpersonisks un ka man tas nav pieņemami īsti...
Ja tevi nostādija fakta priekšā, ka brauc un viss tad ļoti nesmuki un egoistiski.
Es saprastu ja no tā komandējuma būtu liels finansiāls labums, bet ja daži eiro vairāk, tiešām vērts ģimeni uz pus gadu pamest?

Jāā , šoreiz tā arī sanāca , ka nostādīja fakta priekšā :-D Runāju ar viņu jau nedēļu par to , nepiekāpsies šoreiz nemaz 8-)
Finansiāli šoreiz gan tas ir arī labums , tie nav daži eiriki ...
Pats nosauca tās par manām kaprīzēm un fantāzijām . Un kā jau sievietes pārspīlē situāciju...
nez , man šķiet traki . Es reāli skumšu kā nekad , kaut gan taču atbrauks un nebrauc jau uz mūžiem.
Visu laiku un līdz šim neredzu sevi tādās attiecībās . Man vajag manu vīrieti:-D Un es nespēšu redzēt vai kāda nekoķetē ar manu vīru :-D

Tas tiešām ir ļoti egoistiski, jo Tev būs veselu pus gadu jātiek vienai pašā ar visu galā. Piemēram, ja saslimst bērns vai Tu pati. Es nemaz nerunāju par tādām lietām kā sekas, uzmanība, apskāvieni, utt. - to varētu arī pieciest, ja tiešām būtu pamatots iemesls braukt.

Sekss nevis sekas :-D

Pusgads atšķirtībā, ja vien nav kara apstākļi vai ļoti smaga ekonomiskā situācija ģimenē apvienojumā ar iespēju ļoti labi nopelnīt tālu prom, mīlošam pārim ar bērnu man šķiet neprāts. Kāda tad jēga būt kopā? Manuprāt, mīlestība un bērni ir prioritāte. Cik tad viņš tur sapelnīs? Pāris štukas svarīgākas par tiik ilgu projām būšanu?
Protams, notiek dažādi, mana brāļa kaimiņiene, viņa vecā klasesbiedrene, ir jūrnieka sieva ar diviem bērniem. Pieradusi, ka vīrs brauc jūrā, un saka, ka tieši tā ir forši - satiekas, romantika, svētki, brauc prom - ilgošanās, gaidīšana utml. Ikdienā vispār nav pārāk skumji, jo no pašas pirmās attiecību dienas (tās bija viņas pirmās attiecības), zināja, ka sāk saieties ar jūrnieku, un gatavoja sevi uz to, kas sevī ietver.
Man arī vēl viens stāsts prātā par paziņu, kura pa kluso izlasīja sava tikko no reisa atgriezušā dušā mazgājošā civīlvīra telefonā SMS. Nebija paspējis izdzēst. Pēc tam, kad abi ēda viņas pagatavotās vakariņas, sieviete neizturēja un sāka skaidroties. Vīrs vienkārši deva pretī - un ko tu gribi, piecus mēnešus bez seksa, vai pati varētu? zinu, ka nevari. un ko tad tu man piesienies?! - reāli viņš paķēra viņu uz muļķi, un tā tā saruna beidzās. Abi samierinājās.

Esam dzīvojuši atsevišķi pāris reizes, ilgākais bija gandrīz pusgads. Ļoti nepatika. Un mani ļoti pārsteidza tas, ka tieši es sāku atsvešināties. Man gan tas savelkas kopā ar faktu, ka bērnībā tēvs aizgāja no ģimenes. Lai gan bijām visu sarunājuši, zināju, ka tas ir tikai uz laiku, tomēr atkal bija tā sajūta, ka cilvēks, kuram mani būtu jāmīl, mani pamet.
Bet labā ziņa ir tāda, ka izturējām. Un tagad esam runājuši, ka atsevišķi vairs nedzīvosim, jo nav tā vērts. Lai cik ļoti abi cenšas attiecības uzturēt arī no attāluma, tas ir savādāk, tas ļoti daudz ko maina. Bet tas var būt arī individuāli.
Variantu, ka dzīvojam atsevišķi, kad mums ir kopīgs bērns gan kategoriski nepieļautu.

KikyR, es jau domāju, ka teiksi Ķīna, Peru, vai Dienvidāfrika, bet Somijaun un tu saki, ka nevarēsiet apciemot? Tagad mani jau sāk intetesēt, kas ir tās problēmas, kas neļautu apciemot.
..
Tāda sajūta, ka ar vīru runājot tu piemini tikai jūsu attiecības. Par to, kā jutīsies bērns tu, šķiet, tik daudz nesatraucies. Kad tu ar viņu runā, tu koncentrējies uz tādām lietām, kā atsvešināšanos? Vairāk būtu jārunā par praktiskām lietām, kā tev vienai pašai būs audzināt bērnu, kā bērns jutīsies tēti redzot tikai datorā, utt. Vīrieši tādas emocionālas lietas neuztver tik nopietni, kā sievietes.

Manā stāsta vīrietis pēc kāda laika nebija ieinteresēt turpināt veidot komunikāciju un tāpēc pašķīros. Attālumā attiecības pavadīju 7 mēnešus, tad satikāmies uz 2 nedēļām un tad atkal 3 mēnešus neredzējāmies. To 3 mēnešu laikā viņš man saka rakstīt mazāk, vakarā vai vairs nebija Skype video sarunu. Man tas ļoti sāpēja un sāka rasties aizdomas ka kaut kas nav labi. Viņam arī nebija izskaidrojuma kāpēc tajā dienā kad es gaidīju viņu Skype viņš pat uz SMS nē atbildēja. Beigās es pateicu viss cauri un izrādās ka viņam cita meitene bija jau tad kad mēs uz 2 nedēļām satikāmies. Skumji un sāpīgi.
Bija mums noruna ka katru dienu obligāti būs zvans un pastāstīsi kā pa dienu gāja, ka sūtīs bildes ar interesantām lietām utt. Bet nu pat tās norunas neglāba ka nesāk krāpt. Nesaku ka tā būs šajā gadījumā, bet tā ir mana pieredze.

Hm, man kā reiz pusgads neliekas nekas ilgs. Turklāt, ja vēl pati strādā, auklē mazo... Saprastu, ja garlaikotam dīvānā pirdējam pusgads var šķist ilgs, bet ne jau aizņemtam cilvēkam.
Kopumā esmu pret attāluma attiecībām, taču arī tas vien tāpēc, ka vairums gadījumu, ko esmu dzirdējusi, ir tādi, ka sapazīstas jau no attāluma un tad tik pāris reizes gadā tiekas no attāluma. Te ir pusgads vienu reizi. Tas ir fine!
Pašai draugs diezgan bieži brauc komandējumos, ja pirmās reizes ilgojos tā, ka ārprāts, tad tagad jau ir - o! Jau atpakaļ? :-D Tiesa, aizbrauc maksimums uz mēnesi, pārsvarā tomēr pa 2, 3 nedēļām. Nav nekādas greizsirdības vai uztraukumu, abiem ir ar ko nodarboties.

Kaut kad sen, kad ar vīru tikko bijām sākuši tikties (ar vārdu- tikko, es domāju, mēnesi), man nācās aizbraukt uz 3 mēnešiem. Neuzticību tas neveidoja ne man, ne vīram, bet bija grūti, jo tāpat bijām viens otram ļoti, ļoti pieķērušies. Oj, atceros, kā tajā periodā daudz raudāju:-D Tagad vismaz ir brīvi pieejams internets, var sazināties, kad vien vēlas. Gan čatojot, gan caur video zvaniem. Mums toreiz nācās iztikt ar retiem zvaniem, jo tie tomēr dikti dārgi bija un retu reizi e-pastā, jo internets nebija tik viegli pieejams:-D
Ko tas izdarīja ar attiecībām? Kā noprotat- esam precējušies un viss ir kārtībā:-) Vēl tagad šad tad atceramies, kā bija un ieslēdzas klikšķis par to, cik grūti mums ir vienam bez otra un novērtējam kopā būšanu:-)

Somija jau patiešām nav tālu, pusgada laikā autore var mierīgi aizlidot apciemot kaut vai uz nedēļas nogali, ja jau tas vīrietis nevar. Es laikam uz to visu skatos mazliet savādāk, man pašai ir attāluma attiecības gadu, tiesa ilgākais nesatikšanās periods ir bijis 3nedēļas, viņš nedzīvo LV. Es kaut kā nesēžu vakaros un nedomāju, ko šis tagad dara, varbūt krāpj. Man ir citas lietas par ko domāt un aizņemt savu laiku. Laikam esmu vairāk pašpietiekama un ne tik atkarīga no attiecībām un vīrieša. Un šeit es saskatu arī egoismu- kas gan ir nieka 6mēneši pret visu dzīvi? Ja tas ir pakāpiens pa karjeras kāpnēm un iespēja nopelnīt- es pat laikam mudinātu vīrieti braukt un kaut ko sasniegt, nevis tupēt blakus sievai un savā attīstībā apstāties. Un Somija tiešām nav otra pasaules mala, satikšanos var saorganizēt, ja vien abi grib. Bet te autore ir ieņēmusi pozīciju- nebrauc, jo es bez tevis nevaru, raud spilvenā. Nodarbojies ar bērnu, dari savas lietas, tas jau neliedz Tev to savu vīrieti mīlēt, esi pašpietiekamāka un palaid uz tiem 6mēnešiem. Ja attiecībās viss ir kārtība, nekas slikts nenotiks.

Sākot no sākuma, cik ilgi pirms attālums šķīra bijāt kopā, vai dzīvojāt kopā?

Bijām kopā nepilnus trīs mēnešus.

Kā gāja posmā kad attālums šķīra? Strīdi, neuzticība? Cik ilga tas attāluma posms?

Trīs gadus katrs dzīvojām savā valstī - viņš Latvijā, es Anglijā. Tikāmies uz nedēļu vai divām ik pēc diviem, trim mēnešiem. Vasaras pavadīju Latvijā.
Bija arī strīdi, protams. Tā kā zinājām, uz ko tiecamies, tad pārdzīvot šķirtību bija vieglāk.

Visbeidzot kā viss beidzās, satuvināja vēl vairāk, nemainīja neko vai varbūt šķīra?

Beidzās ar to, ka tagad esam precējušies, jau divus gadus dzīvojam kopā pastāvīgi. Attālums bija laba pieredze, jo viss, kas mums bija, bija sarunas. Tagad ir daudz vieglāk uzreiz apsēsties un izrunāt problēmas, daudz vairāk novērtējam viens otra klātbūtni, apzināmies, ka gaidīšana bija attiecību saglabāšanas vērta.

Somija ir stundas lidojuma attālumā. Tur var nokļūt ātrāk, nekā Rēzeknē, Ventspilī vai Valkā. Problēma nesatikties reizi, divas mēnesī?

Nesaku ka tā būs šajā gadījumā, bet tā ir mana pieredze.

mauwi, kad ir precējušies un ir bērns, tad jau ir citādāk. Cik ilgi bijāt kopā, pirms viņš aizbrauca?

Dzhila, piekrītu, ka autore pārāk uztraucas par to, par ko nevajadzētu, bet jūsu situācijas nav salīdzināmas. Bērnam būs grūti. Par bērnu jau ari jādoma, bet rodas tāda sajuta, ka ne autorei, ne viņas vīram bērna jūtas nav prioritāte.

Man ir pieredze ar attāluma attiecībām, tiesa mēs toreiz bijām ļoti jauni un tas notika tāpēc, ka viņa ģimenei bija ļoti smaga finansiālā situācija un vienīgais veids nenomirst badā bija doties uz citu valsti. Tas bija gads pirmo reizi un pēc tam vēlreiz pusgads. Viņam tur gāja ļoti grūti, daudz strādāja un krāja naudu lai varētu atgriezties. Es tikmēr dzīvoju Latvijā, studēju. Naudas lai ciemotos viens pie otra mums nebija. Bija ļoti grūti. Bet pārdzīvojām, jo mums bija konkrēts mērķis kāpēc to darām un konkrēts termiņš. Tagad gan esam vienojušies, ka ja būtu piedāvājums viņam braukt kaut kur komandējumā vai darbs citā valstī, tad izlemjam kopā un ja braucam, tad braucam visi, kaķi ieskaitot.

Draugs brauca prom uz 6 mēnešiem, apsolīja, ka ilgāk nebūs. Sākumā protams punķi un asaras, teicu, ka tā nevaru. Gribēju šķirties, jo šķita, ka visa pasaule brūk un labāk esmu viena nekā katru dienu satraucos utt. Protams visu kārtīgi apdomāju un beigās teicu lai brauc, ka skatīsimies kā būs, bet tomēr šķirties negribu un gaidīšu mājās. 6 mēnešu laikā uz LV atbrauca tikai 1 reizi uz 2 nedēļām. Un vispār 6 mēneši paskrēja tik ātri.. katru dienu sazvanījāmies/sarakstijāmies un kad atbrauca mājās- viss bija labāk kā nekad. (l) tas jau bija pāris gadus atpakaļ, un tagad tādu situāciju es nepieļautu. Brauktu pati līdz.:-)

Bijām kopā divus gadus, kad nācās pavadīt 8 mēnešus šķirti, pat bez iespējām satikties un apciemot (tur tiešām nebija iespēju). Tai laikā mums jau bija viens bērns, kuram tajā brīdī bija viens gads.
Visu pārdzīvojām, pat ar visu to, ka ne varējām katru dienu sazvanīties (traki laiki tie bija :-D). Bet mēs viens otram uzticējāmies, tāpēc nekad nebija šaubu par to vai turpināt būt kopā- vienkārši zinājām, ka šis ir tāds periods, kas ir jāizdzīvo un viss. Grūtākais bija tas, ka vīrs man ir milzīgs atbalsts bērnu audzināšana, jo reāli dara VISU pat neprasot (nekad nav bijis atnācu mājās no darba un gribu paskatīties TV variants).
Pec tam bija vēl divi īsāki periodi, bet tad jau izkārtojām tā, lai varu apciemot bieži, varējām sazvanīties katru dienu- likās jau pavisam viegli, it sevišķi, jo bija ļoti konkrēts mērķis un zināju, ka tiklīdz vairs LV nekas mani nesaistīs lekšu lidmašīnā apciemot vīru. Nu jau esam visi pārvākušies pie vīra un atkal dzīvojam kopā. Tagad gan nākotnē vairs nekad atsevišķi nedzīvosim.
Kas man ļoti palīdzēja šo visu pārdzīvot bija uzticēšanās vīram. Es zināju, ka viņš strādā smagi un daudz, lai mums šeit būtu labāk. Ļoti daudz mazajiem stāstīju par tēti, kur viņš ir, cik ļoti viņam viņi pietrūkst, bet ka drīz viņu atkal redzēsim. Domāju, ka tas iedarbojās ļoti labi, jo mans vecākais, kas tajā vecumā nevienam rokās nedevās, pēc 8 mēnešu atšķirtības tētim rokās aizmiga bez mazākiem iebildumiem. :-)
Es tikai ieteiktu apsvērt vai tiešām nav iespējams apciemot? Somija taču ir tik netālu- var uz nedēlas nogali kaut vai izīrēt viesnīcu (bērnam nekas nenotiks, ja nedēļu neaizies uz bērnudārzu). Viens mazs apciemojums vienā reizē un otrā un uzreiz būs vieglāk, jo garais sešu mēnešu periods sadalīsies īsākos laika posmos.

Uz brīdi, kad sākās attāluma attiecības kopā bijām 2.5 gadus un kopā arī dzīvojām. Es izdomāju aizbraukt uz ārzemmēm uz pus gadu. Iemesli - bija nepieciešama lieka nauda un vēlējos padzīvot pie ģimenes, kas dzīvo ārzemēs.
Protams bija grūti, bet mums bija iespēja, ka viņš atbrauks pie manis. Bet viss ir pārdzīvojums, tā nav mirstamā kaite. Neatkarīgi no iemesliem kādēļ viņš brauc prom, kāpēc nē? Noteikti lielāka samaksa + ļoti labs pārbaudījums attiecībām. Mums tas uzlaboja attiecības par visiem 100! :-)
Turklāt dzīvojam tādā laikā, kad sazvanīties var katru dienu. Pazvani skype, FaceTime un redzi viņu.
Neredzu iemeslus uztraukties, ja vien neesi pārliecināta par attiecībām. Ja uzskati , ka vins tevi piekrāps, to vins var izdarit arī šeit.

Bija tāds periods, kad vīram bija vairāk nekā 6 mēnešus garš komandējums. Mēs gan tikāmies samērā bieži, bet man vienalga bija smagi, jo ir svarīgi, lai cilvēks, ko mīlu, ir uz vietas.
--
Tagad domāju, ka viņš nemaz nebrauktu, jo mums ir bērns, un es arī nemaz nepiekristu tādai prombūtnei.