Skumīgs šis Skulmiču attiecību stāsts, kuram piedēvēt apzīmējumu "mīlasstāsts", šķiet kaut kā neiederīgi.
Neizskatās, ka abi būtu mīlas eiforijā, drīzāk adrenalīnā no visa apkārt notiekošā. Lai gan Skulme nu jau salūzusi. Kivičs vēl ne.
Ļoti nekorekti, ka viņš šodien visu skatītāju priekšā nolika savu tēvu, runāja par viņu necienīgi, teica, ka nekad vairs nekontaktēsies, jo tēvs abu sarunā atklāti pateica, ka neatbalsta dēla izgājienus un pamatoja kāpēc. Kivičaprāt, ģimene nekad nedrīkst novērsties no savējiem, lai arī kādā situācijā tie būtu nonākuši. Muļķības. Tieši savējie ir tie, kuri grib to labāko, tāpēc jau arī dusmojas, pasaka visu acīs vai vispār bezspēkā novēršas - gan Kiviča, gan Skulmes ģimenes gadījumā. Skulmes gadījumā, manuprāt, novēršas cerībā, ka tas būs kā bieziens pa pieri, lai viņa beidzot saprastu, ka ir izgājusi ārpus visiem rāmjiem nu jau tādā līmenī, ka zaudē visu dzīvē svarīgo. Pirmkārt, jau meitas. Šķiet, ka Skulme lēnām sāk visu pārdomāt un saprast savas kļūdas. Bet kā lai tā vienkārši atzīst, un ko lai upurē, lai iegūtu sirdsmieru? Laiku jau nevar pagriezt atpakaļ.