To, kā izmainīsies dzīve pēc bērna, ietekmē daudzi faktori:
1. Vai ir palīgi (bērna tēvs neskaitās)? Reāli nevis teorētiski. Fakts, ka ir vecvecāki, māsas/brāļi, draudzenes, māsīcas/tantes vēl nenozīmē, ka realitāte tie būs palīgi. Atbalsts mēdz būt dažāds- ir radi/draugi, kas palīdz tādā pakāpē, ka māte paziņo, ka bērns viņas dzīvi nav izmainījis, jo faktiski visu dara citi, bet ir arī pretpols- kad palīgu nav (vispār vai ģeogrāfiski tālu) vai tie negrib iesaistīties nemaz. Tie ir vecāki, kas apgalvo, ka ir grūti. Viss pārējais ir tikai pakāpes šajos pretpolos. Tāpēc visur tik pretrunīgi viedokļi- grūti vai viegli.
2. Kāds būs bērns? Tas ir absolūti neprognozējami. Lai gan literatūra un speciālisti uzbur ilūziju, ka eksistē "pareizā metode", kā iegūt perfektu bērnu un visi, kam grūti, kam problēmas ir muļķa neveiksminieki, tā ir pilnīgi aplama ilūzija. Bērni nav tukšs disks. Temperaments iedzimst, slimības- arī. Holēriska bērna vecāks matus sev plēsīs ārā, bet flegmatiska bērna vecāks novīpsnās par "nemākulīgo" vecāku, kam holērisks bērns. Speciālisti kopumā sabiedrību ļoti noskaņo pret vecākiem- tiko vecāks atver muti (arī internetā), tā viņu nomētā ar akmeņiem (tu visu nepareizi dari, tāpēc tev tā, bet ja visu pareizi dari, tad tev zemapziņa traucē :D ). Speciālistiem ir vieglāk noniecināt vecākus nekā atzīt, ka bērni ir dažādi, problēmas arī un ne vienmēr speciālistu risinājumi ir derīgi. Analogi- ārsts, kas visiem izraksta ibuprofēnu neatkarīgi no saslimšanas. Ja nepalīdz, tātad nepareizi lietoji vai tev traucē zemapziņa, ka negribi izveseļoties :D
Piemēram, te Neons pieminēta problēma ar holērisku bērnu, kas visu grib pats un bēšās, kad nesanāk. Tur nevar darīt neko, tikai izteikt līdzjūtību Neonam. Bet speciālists uzbruktu Neonam, ka jāstrādā ar uztveri, savām emocijām, jo mierīgai mammai mierīgs bērns (vislielākās muļķības, patīkams flegmatisku bērnu mammām).