Šoreiz piekritīšu Ladybug.
Protams, monētai nav tikai viena puse-labā.
Katram sava pieredze, tāpat arī man. Man gāja grūti ar jaunās dzīves pieņemšanu. Vienā dienā, kad bērns piedzima, iepriekšējà dzīve kā ar nazi nogriezta. Tik daudz mācījusies, kā kopš mazās dzimšanas brīža, nekad nebiju. Neteikšu, ka pirms bērna man bija maz pacietības, bet ui kā bērns manu pacietību ir uztrennējis. Laika sev man pirmos 6 mēn bija ļoti maz, lai neteiktu, ka nemaz. Draugs strādāja no rīta līdz vēlām naktīm, palīdzēja mana mamma un radi. Tik daudz izsalkumu nekad nebiju jutusi. Mūsu situāciju sarežģīja tas, ka bērnam atklājās piena nepanesība, tiklīdz sākām dot ārstniecisko maisījumu, mazai vēders vairs nesāpēja. Līdz tam viņa bļāva no agra rīta līdz vēlai naktij un arī naktīs. Gulēja maz, arī es gulēju to laiku pa 3-6h, kā kuru nakti. Tas bija ļoti grūts periods. Vēl aizvien mazā pa dienu čuč man blakus, gultiņā paguļ max 20min.
Bet tajā visā ar draugu esam paspējuši pabūt gan spa, gan restorānos, uz koncertiem, izrādēm u.c., nu, nebūtu mana mamma, kas palīdz, nebūtu mūsu izklaides. Tagad esam uzrunājuši auklīti, lai ir kam vēl atstāt mazo, kad gribam pavadīt laiku divatā. Man ir svarīgi ik pa laikam kkur aizdoties vienai vai divatā, lai uzlādētu baterijas, jo mazā ir ritīgs mūsu power mix, mums abiem nav tik daudz enerģijas, cik viņai.
Viegli nav, manas ekspektācijas piedzīvoja krahu, bet tas kā es jūtos mammas lomā ir amazing.(l)