Cilvēkiem vispar vajadzetu mazāk apņirgt citus. Jo apmierinataks un laimīgaks pats ar sevi, jo mazāk vēlme noniecināt kādu citus. Bija viena draudzne, kurai no dabas bija laba figūra- ne jau ta ka ļoti “norīties varēja”, bet arī sevi jāierobežo stipri nebija, varēja ēst, kas garšo. Un pamatīgi noņirdza visas, kas mazliet apaļākas, kurām neliels tauciņs lieks, lai gan man, kā cilvekam, kurš zin, kad jākompelkso par savru un jāieturas, dzīvojot mūžīga izskalkumā un mēnesiem nezinot, kā garso saldumi vai šokolade, cepti ēdieni utt lai būtu līdzīgā konstitūcija, kā mana draudzene. Viegli jau citus noņirgt, kad pašam nav jāaskras ar problēmām. Man tas šķita no viņas puses loti sekli un virspusīgi, es pazinu pāris apalīšus, kuri bija tiešam labi cilveki. Bieži arī tam svarā apkšā ir nopietnas problēmas- ēšnas atakrība, cukura, neveslīgas attiecības ēdienu utt Nav gluži ta spats, kas mazāk meikapu un gaumīgak likt, vai izmainīt uzacu formu.
Nu gandrīz visiem patīk skaisti, estētiski ķermeņi, veselīgi, tāpat, kā skaisti, kopti cilvēki. Dabas dotumi loģiski spēlē lomu- aprises, kāju garums utt Protams, ka meitne ar labu figūru izkstīsies ar visiem saviem liekajiem labak, kā bez. Bet cilvēki ir parāk lielu kultu taisa ar to izskatu un daudzi tagada kultu taisa un aizstāv no tā, kads ir pats. Man ikdienā vispar vienlga, kads tievaks, kads resnaks- nu un. Vai man patīk figūras ar liekiem taukiem- nē. Vai parlieku liels svars ir skaisti, vesleīgi, labi- nē. Vai man traucē, ja apaļie samierinās ar sevi vai netiek galā savam problemām- nē.