Atmešana

Mēs arī bijām kaislīgi smēķētāji abi ar draugu.
Mans stāsts ir tāds, ka man bija noriebies smēķēt. Smēķēšana bija kaifīga tikai sākumā, beigās jau bij tā ka pēc katras cigaretes bija slikta dūša vismaz uz stundu. Bija reizes kad arī vēmu.
Tad nu nolēmu mest nost. Draugs arī smēķēja, abi metam nost.
Man bija atkarība no paša procesa, nevis no nikotīna. Draugam otrādāk. Izrādās, ka man atmešanas process bija grūtāks un "lomkas" bija lielākas nekā draugam, lai cik pārsteidzoši nebūtu, neskatoties uz to, ka biju gatava fiziski atmest, jo organisms atgrūda nikotīnu.
Bet nu viss beidzās labi, tūlīt tūlīt būs pusgads, kad abi esam brīvi no nikotīna. Šobrīd cigarešu smaka riebjas un pieskaitu sevi pie nesmēķētājiem.
Tā kā neballējos un alkoholu nelietoju, tad pus gadu neesmu turējusi cigareti ne rokā, ne kabatā, ne zobos.
Nu uznāk jau mirkļi, kad stress ir tik liels, ka liekas tūlīt salūzīšu. Bet ne. Turos. :-)
Īstenībā daudz kas ir mainījies. Vairāk enerģijas, vieglāk elpot, labāk jùtu smaržas un garšas. Atmetēji ir tikai ieguvēji! :-)

Vairākus gadus ļoti neregulāri smēķēju vai nu iedzerot, vai tīri kompānijas pēc. Kā jau otrā diskusijā rakstīju, sagāju kopā ar nepīpētāju, kurš konkrēti iebilst pret smēķēšanu, un līdz ar to arī pārtraucu smēķēt pavisam. Pārtraukt nebija nekādu problēmu, jo atkarību tā arī nekad neesmu no cigaretēm izjutusi, tādēļ man arī ir grūti saprast kā tas ir - gribēt atmest, bet mocīties un nespēt to paveikt.
Nu, tagad pa retam uznāk neliela vēlme uzpīpēt. Visbiežāk to vienkārši noignorēju, bet retos gadījumos nogrēkoju ar ūdenspīpi, parasto koka pīpi vai arī parasto cigareti.

Otrā diskusijā ierakstījos, ka ir draugs smēķētājs, bet arī šajā man ir ko teikt, jo pati esmu izgājusi cauri atmešanas procesam pirms vairākiem gadiem.
Es atmetu, izlasot "Kā viegli atmest smēķēšanu". Zinu, ka daudzi apgalvo, ka šī grāmata ne s*da nepalīdz, bet gan man, gan tuvai radiniecei, kas arī bija kaislīga smēķētāja ar lielu stāžu, momentā palīdzēja. Pirms tam 2 gadus neveiksmīgi mēģināju atmest, izmantojot gribasspēku, bet vienmēr tas palīdzēja līdz pirmajai alkohola lietošanai, reibumā gribasspēks pazuda un vēlme uzpīpēt ņēma virsroku (s):-D Kad man uzradās pēkšņas sūdzības par veselību, pārbijos, ka tas ir no smēķēšanas un 2 dienu laikā izlasīju grāmatu, kopš tās dienas neesmu pat apsvērusi domu jebkad atkal ņemt rokās cigareti. :-)
Pirmo pusgadu reizēm iedzerot sagribējās uzpīpēt, bet vairs ne tuvu tik spēcīgi kā iepriekš, tāpēc noturējos. Pēc pusgada vēlme smēķēt bija pilnībā pārgājusi jebkādos apstākļos un nav atkārtojusies.

4 gadus biju aktīva smēķētāja, 5 gadus nesmēķēju, ne grama. Atmest bija grūti, vienmēr atsāku. Vienu dienu vienkārši apnika, laikam ieskaidroju sev, ka ne vella man nevajag cigareti, un atmetu. Un nemaz negribējās. Viss ir galvā. Ja negribi atmest - bus grūti un niezēs ne tikai plaušās. Ja gribi - tad “atkarība” arī kā ar roku noņemas. Bet ir jāgrib, nevis jādomā, ka gribi atmest. Nepagāja ilgs laiks līdz man no domas par cigaretēm slikti metās, bet, lai atradinātu organismu, jāturas pa gabalu no smēķētājiem un arī tusiņu smēķis sev jāatsaka.

Esmu no tiem, kam grāmata nepalīdzēja, bet es teikšu tā - tā nav grāmatas vaina, tas ir pats cilvēks. Nu, ne jau izlasīšana pati par sevi liek atmest. Tev ir jābūt gatavam tiešām pašam gribēt. Es piemēram lasīju laikā, kad vēl likās forši iziet ar kolēģiem un tas bija iemesls parunāt, tā kā lai arī "centos" īsti gatava nebiju. Bija vairāki tādi "atmešanas periodi" kad it kā jā, bet nu nē. A, jā, man arī bija vairāk procesa, ne nikotīna atkarība. Atmetu tad, kad tiešām bija apnicis. Smird, ziemā auksti, vasarā nav ko elpot, pakārto dzīvi cigaretēm. Un tad, kad tiešām pati sapratu, ka man tas vairs nav vajadzīgs un negribu, atmetu. Atmetām ar draugu, šis atsācis, es vienreiz nolēmu, ka man gribās. Ievilku pāris dūmus - fuj, fuj. Tagad man blakus pīpē, bet man tas neizraisa nekādas emocijas. Arī iedzerot nevajag. Tā kā - jābūt gatavam galvā.

Meitenes, jūs esat malači!

+ starp citu, personīgi es esmu saskārusies tikai ar vienu cilvēku, kuram ir reāli smaga atkarība, tā, ka pastāvīgi pat guļ slimnīcā dēļ tā, bet tāpat neatmet. Apkārt esošie gadījumi ir vairāk tie, kur ir.. nezinu, kā pateikt.. ir "stilīgi censties atmest"? Nav gluži labākā vārdu izvēle pieaugušajiem, ne tīņiem, bet doma tāda. Ka tev ir jābūt tādam, kas it kā ir centies atmest, bet cigaretes tomēr foršākas.

Es pavirši izlasīju TheOatMeal komentāru, tā kā visu manu otro garo penteri var ietilpināt šajos vārdos:

Bet ir jāgrib, nevis jādomā, ka gribi atmest

Viss, atvainojies, es beidzu spamot. :D

nezinu, man bija savāds atmešanas periods. "Atmetu" daudzas reizes, bet bez rezultātiem. Gan jau tikai domāju, ka tas būs pa jokam! :D
bet tad nolēmu viss, pietiek! uzjautāju sev : Kāda ir jēga pīpēt?
Atbilde : nekāda!
Ļoti forši ir tagad pēc 3 mēnešiem elpot bez problēmām, ievilkt plaši plaušās gaisu, uzkāpt uz kādu desmito stāvu bez problēmām, vienkārši, baudīt dzīvi!
Vislielākais faktors, kāpēc ir grūti atmest ir tās pretrunas : Ārprāts, ko es tagad darīšu? Kā gan tas būs, no rīta pirms darba neuzpīpēt?????? :D

Viņš saka ka ir tāda sajūta ka kaut kas kasās plaušās un ka nevar izturēt.

Savojātā plauša dzīst :-D

es atmetu viegli - ar ecigareti. apmēram šādi: http://devini.com/ka-atmest-smekesanu-bez-motivacijas/

Es, tā teikt, atmetu pret pašas gribu, jo man patika pīpēt un par atmešanu nedomāju :D
Es vienkārši sāku nodarboties ar sportu, un no tā brīža organisms pats sāka atgrūst cigaretes. Vienā dienā pamanīju, ka vairs nav tās vēlmes, piem., pieturā vai pēc darba uzpīpēt. Sākumā pīpēju tāpat.. nevis, jo gribējās, bet tāpēc, ka pierasts. Pēc tam man jau fiziski sāka palikt slikti, pilnīgi nekādu kaifu vairs nejutu..pat ne stresa situācijās un ballītēs. Tad ari sapratu, ka laikam tās ir beigas :-D

Vislabāko efektu var panākt, ja kombinē atmešanas metodes un izmanto visus pieejamos paņēmienus! :-D

es tāds svētdienas pīpmanis biju, paciņa uz nedēlu pietika, protams izņeot tusiņus. draugi atmeta izlasot grāmatu, es izlasīju un kādu laiku nepīpēju. tad atsāku un te viena jauka dienā partneris atmeta- vienkārši no rīta nopīpeja pedejo cīgu un izmet paciņu teica, viss nekāda pīpēšana. no tā laika arī nepīpējam, kādi 5-6 gadi laikam jau ir.

Grāmatu lasīju pipedama..
Domāju ilgi par to, ka jābeidz smēķēt. Vienu dienu saņemos un pateicu sev - šī ir pēdējā. Kopš tā laika neesmu smēķējusi, pagājusi vairāki gadi :)

Teikšu godīgi-atmest smēķēšanu tas ir kā pārspļaut pāri lūpai, ja to vispār grib. Vot enerģijas dzērienus atmest-tas bija murgs pilnīgākais. Bija galvassāpes, miegainība, pinīgākais nogurums. Tas bija šausmīgi, bet es dzēru -6 bundžas dienā un zināju, ka labi tas nebeigsies, ir jāatmet. Atmetu. Pēc tā smēķēšana tāds nieks vien bija.
Manai krustmātei diagnozēja otro reizi krūts vēzi (10 gadus pēc pirmā). Viņai ārsts lika atmest. Es nodomāju, ai, laiks mest nost, sagādāšu kompāniju, viņa tobrīd dzīvoja ar mani, manu mammu un omi (Anglijā, ievācās pie mums, jo bija jāpārtrauc strādāt). Visas mes pīpējām. Domāju-viņai arī būs daudz vieglāk, ja būs domubiedrs, vinai pašai būs grūtāk. Viņai izrakstīja gan košļenes, gan plāksterus, gan inhalatorus, viņa neatmeta. Man tas viss bija par stipru, tik tiešām ļoti pretīgi, es atmetu ar roku tām visām padarīšanām un gluži vienkārši atmetu pīpēšanu. Vienkārši pārtaucu pīp0ēt un viss. Bija vienu dienu gŗūti, jo nosēdēju stundām ilgi pildīdama papīru kalnus mammai priekš darba (mammai nav angļu valodas). Viņas menedžeris bija visus tos papīrus pazaudējis, nelietis. Sēdēju, pildīju no jauna, zākāju to nelieti un tiešām gribēju uzpīpēt. Ome pateica, lai neeju, man nevajagot. Negāju. Viss, nu jau vairāk kā gadu nepīpēju. A pīpēšanas stāžs 10 gadi bija. Tikmēr tante vēlreiz mēģināja ar košļenēm un plāksteriem, neizdevās. Un tad stipras zāles viņai izraksīja, itkā esot tagad atmetusi, bet viņa ir LV, es nezinu. Sēdēju un uz viņu visu laiku dusmojos. Es saņēmos, atmetu tikai lai viņai vieglāk būtu, viņa vairākas reizes ķipa metīs nost un nekā, salīmējusi plāksterus viņa iet uz veikalu cigaretes pirkt... Varētu padomāt, k atādā veidā diži atmetīs. (t)