Pēc vidusskolas

Vidusskolu paabeidzu pirms 2 gadiem. ( 2019 gadà maijā paliks 3) Uzradās draugs un sāku ar viņu dzīvot kopā. Sāku strādāt. Gribēju tūlīt pēc vidusskolas beigšanas iet uz Stradiņiem par ārstu, bet labi, ka neaizgāju, jo totāli nožēlotu tagad. Tagad intereses ir pavisam citā virzienā.
Plānoju 2019 gadā iestāties universitātē.

Paceļu

Pēc vidusskolas man bija konkrēts plāns tikt konkrētā augstskolā konkrētā programmā un biju TIK pārliecināta, ka bez problēmām iekļūšu, ka savā maksimālismā nebiju pat apsvērusi plānu B. BET pienāca diena, kad konstatēju, ka esmu palikusi "aiz strīpas". Nedēļu vienkārši ieslīgu raudāšanā un sevis žēlošanā, tad secināju, ka citās augstskolās līdzīgā programmā (kuru nebija daudz, lai neteiktu, ka vispār nebija) uzņemšanas termiņi ir jau sen garām, papsihoju un... iestājos koledžā līdzīgā programmā. Lai pēc pirmā mācību gada saprastu, ka šī joma mani neinteresē praktiski vispār.
Es gan esmu cilvēks, kas iesākto pabeidz, tādēļ pabeidzu arī otro gadu, dabūju koledžas diplomu un pēc tam iestājos mācīties profesijā, ar kuru gala beigās saistījusies visa mana līdzšinējā karjera nu jau padsmit gadu garumā.
Ko es ar to gribu teikt? Katram der kaut kas cits. Es zinu, ka man neder "pauzītes", man vajag nepārtrauktību procesā, tādēļ priecājos, ka tomēr izlēmu par labu tai koledžai, lai gan ar to profesiju mana dzīve nav saistīta, jo tā mācīšanās mani noturēja pie ritma. Ja man būtu gada vai divu pauze, nezinu, kā atstāktu mācības. Bet ir tādi, kuriem tiesi nepieciešama tā atpūta, kuri ņem akadēmiskos gadus, lai pēc tam ar jaunu sparu ķertos pie mācībām.

Stāsts par manām māsām.
Viena iestājās LU komunikācijas fakultātē, pēc diviem mēnešiem saprata kas tas nav viņai un aizgāja. Sāka strādāt H&M par pārdevēju, tikmēr meklēja citu darbu. Tika fitnesa klubā par administrātori un tad saprata ka grib kļūt par treneri. Tad nu nākamajā gādā iestājās LSPA un tagad strādā tajā pašā fitnesa klubā par treneri.
Otra māsa iestājās RSU medicīnā arī pēc mēneša saprata ka nav viņai un aizgāja strādāt restorānā par palīgu/viesmīli. Tagad izskatās ka ies mācīties par pavāru, lai tajā kafejnīcā būtu kas vairāk. Īsti jau neko citu kā strādāt nav ko darīt tajā laikā kad nemācies. Ja nu vienīgi ir kāds sponsors :-D

Laikam esmu viens no retajiem cilvēkiem, kurš nekad pat nav apsvēris domu iestāties augstskolā. Pēc vidusskolas beigšanas meklēju darbu, jo vēl īsti nezināju ko vēlos darīt nākotnē, tāpēc nolēmu strādāt, kamēr nonākšu pie kaut mazākās sajēgas par to, kas vēlos būt. Nostrādāju divus gadus, kamēr sapratu ar ko vēlos saistīt savu dzīvi un kādu darbu vēlos strādāt. Manis izvēlētā joma nebija tāda, kurā būtu nepieciešams iegūt izglītību vai grādu. Visu izšķīra mērķtiecība, gribasspēks, pareizie kontakti un spēja darba procesā katru dienu apgūt ko jaunu. Ne mirkli neesmu nožēlojusi to, ka izvēlējos tieši tādu ceļu un neesmu mācījusies augstskolā. Protams, ir cilvēki, kuru nākotnes profesijai nepieciešama augstkolas izglītība, taču, tai pat laikā, neuzskatu, ka tas ir kauna traips, ja cilvēks augstkolā nav gājis vispār (ir gadījies dzirdēt/lasīt tādus viedokļus).

Arī esmu viens no tiem cilvēkiem,kurš nekad nav apsvēris domu iet uz augstskolām. Pēc vidusskolas izgāju sev tīkamus kursus,par kuriem jau sapņoju kādu laiciņu , un tagad par to arī strādāju! :-)

jau vidusskolā zināju, ka neiešu tālāk mācīties nekur. neaizgājiu arī un nenožēloju un arī tagad netaisos mācīties. pirmos divus gadus nedarīju neko, tad sāku strādāt, vispirms pa ārzemēm, jo vajadzēja tā pavairāk naudu, un tagad jau lv sen strādāju , arī darbs patīk un alga apmierina. jau vidusskolā arī zināju, kur taisos strādāt un ka tur nevajag nekādu augstskolas izglītību.

Uzreiz pēc vidusskolas gan iestājos augstskolā, bet jau pēc 2 mēnešiem pārtraucu studijas, jo joma par kuru sapņoju jau kādus 3 gadus tomēr nebija man piemērota. Apmēram nedēļu pārdzīvoju un juku prātā, mēģinot saprast ko darīt ar savu dzīvi līdz aizgāju uz bezdarbniekiem, kur man piedāvāja piedalīties jauniešu darba pieredzes programmā, caur to es dabuju tādu kā brīvprātīgo darbiņu (ar stipendiju) vienai organizācijai, kas uz mana CV izskatījās dikti smuki priekš cilvēka bez jebkādas pieredzes, tas man arī palīdzēja atrast darbu uz atlikušajiem 5 mēnešiem līdz atkal iestājos universitātē, nu jau programmā, kas ļoti patīk. Pa šo gadu ļooooti daudz ko iemācījos (arī mana draudzene, kura izvēlējās paņemt gap year un paceļot un pastrādāt teica to pašu). No vienas puses atbalstu paņemt gadu pieredzes dēļ, bet no otras puses ja kaut kur iestāsies, par ko neesi pārliecināta vismaz uzzināsi vai tas ir tavs vai nē. Bet noteikti, ja vēlies ņemt gadu dari kaut ko vairāk par strādāšanu, ej uz kursiem, izej autoskolu vai sporta zāli, padarbojies ar sevi.

starp tehnikumu un augstskolu bija gadi 5. bet nu, tas bija laiks,kad ar Somija mēnesī sapelnīto šeit varēja gadu nodzivot