Paldies!

Un tu arī muti nevari atvērt, lai pajautātu kas ellē viņu ir audzinājis, ka neprot elementārāko pieklājību...?

Nu, uzaudzis ir nepilnīgā ģimenē, kurā katrs pats cīnījies par savu izdzīvošanu. Bet kā viņu audzināja, nav ne jausmas.

Tev jau kā ar kristīgo domāšanu vajadzētu iemācīt dzīvesbiedru , būt pateicīgam. ;)

Tas ir atkarīgs kā audzināts un mācīts ģimenē. Man tas liekas pilnīgi normāli pēc ēšanas teikt paldies, citreiz speciāli eju pie mammas uz istabu lai pateiktu paldies, bija garšīgi. Vai kad kāds cits taisa vienmēr pasakos, es pat nepiedomāju pie tā.

Piekrītu Leula. Man pašai arī tas ir automātiski, tāpat arī manam draugam.

Tev jau kā ar kristīgo domāšanu vajadzētu iemācīt dzīvesbiedru , būt pateicīgam.

Negribu nonākt mātes lomā. Mierinu sevi ar cerību, ka novērtē mani tāpat, tikai savas pieklājības trūkuma dēļ nepiedomā par to.

Tas ir atkarīgs kā audzināts un mācīts ģimenē

Viņa brāļi un māsas arī ir "nepateicīgie". Pat lāgā sasveicināties daži neprot:-D

citreiz speciāli eju pie mammas uz istabu lai pateiktu paldies, bija garšīgi

daru tieši tāpat ;)

Draugs gandrīz vienmēr pasaka paldies, bet ir bijis, kad nepasaka :-D

Man sākumā pāris reizes pateica paldies, es apstulbu un teicu, lai vairs nesaka. :D Bet nu mēs pārsvarā taisām kopā. Tikai dažreiz, ja kāds no mums aizkavējas, taisa viens. Es ar to paldies jūtos kā kalpone (nevajag sākt man bļaut virsū, tie ir mani tarakāni, es saprotu, ka citi / citiem par to pasakās, es tik stāstu, kā ir man) Nevaru iedomāties, ka abi pēc darba atnākam, es taisu ēst, kamēr šis pie datora, un viss darbs būtu veltīt 2 sekundes pateikt paldies. Nē, ir pašsaprotami, ka taisa abi. Protams, ja viens strādā un otrs pa mājām, tad ir citādi. Bet es arī tad negribētu par to paldies. :D

Es tagad padomāju un īstenībā nezinu, vai mans draugs saka "paldies" kad paēd vai nē. Kaut kā neesmu piefiksējusi, uz sitiena neatceros.
Bet zinu, ka es vienmēr jau automātiski saku "paldies", man no bērnības ģimenē visi saka.

Ja vīrs par palīdzību/ēst taisīšanu/atbraukšanu man nepasaka paldies, es viņam atbildu ar “lūdzu”. Tad viņš saprot un uzreiz pasakās :-D

es vienmēr jau automātiski saku "paldies", man no bērnības ģimenē visi saka.

Man arī tas automātiski ir-ciemos,mājās,vienmēr pateicos.
Tā pat kā lietot burvju vārdiņus - lūdzu,paldies.Ja no săkuma draugs īpaši nelietoja paldies,lūdzu,tad tagad viņam šis ir pielipis(l)
Un pēc ēšanas arī saka paldies,kaut esam abi gatavojuši:-D

Paldies ir tāds foršs vārds, kuru lieto, pat ja pats uztaisi ēst un kopā ar kādu paēd. Vismaz man tā ir. Kaut vai paldies par kompāniju pie galda. Par jebko. Standarta frāze, kas ir asinīs, jo tā tika audzināts bērnībā.

Es tagad padomāju un īstenībā nezinu, vai mans draugs saka "paldies" kad paēd vai nē. Kaut kā neesmu piefiksējusi, uz sitiena neatceros.

+++
Pat nobrīnījos, ka daudzas tam pievērš tādu uzmanību, jo tiešām nekad neesmu piefiksējusi :D bet nu mēs visbiežāk gatavojam kopā.. retāk ir reizes, kad gatavo viņš un pavisam reti gadās, ka gatavoju tikai es un viņš nekādā veidā nepalīdz. Tādu reizi pat neatceros, godīgi sakot.

Kurš nepasaka paldies, tas nākamreiz var palikt neēdis:-D:-D:-D

Mans saka paldies, vienmer, es pat tik izteikti ne, man nebija tik loti pienemts gimene, tagad esmu parnemusi no vira un vienmer saku paldies :-D

Mans vīrs kādreiz nošķaudās otrā istabā, bet es neesmu dzirdējusi un pateikusi "uz veselību", un viņš tad demonstratīvi man skaļi un ar izteiksmi pasaka "paldies". :D... Bet vispār "paldies" un citas pieklājības frāzes ir pieklājīga cilvēka obligātais minimums, kuru parasti ieaudzina bērnībā. Skaidrs, ka cilvēks, kuram "paldies" pateikšana ir normāla ikdienas sastāvdaļa, jutīs diskomfortu, ja apkārtējie pēkšņi to nedarīs/ ignorēs. Un atkal, ja ģimenē nav pierasts teikt "paldies", tad cilvēks to turpina nedarīt arī savā ģimenē, pieaudzis būdams... Jebkurā gadījumā ir jāpasaka, ka tev tas rada diskomfortu, jo, visticamāk, viņš pat par to nav iedomājies.

Citrinpalma, tu atbildēji uz savu jautājumu - nepilnīga ģimene, diemžēl psiholoģiskas sekas, audzināšanas metodes un piemērs ir tas kas veido 70% mūsu personības, un tikai 30% ir iedzimtības kas var sakņoties talā pagātnē mūsu dzimtas kokā. Tas ir zinātniski pētīts un pierādīts, un labi ka dzīves laikā ar savu prātu spējam daudz ko mainīt. Reizēm vainojam cilvēku ka viņš ir tāds un šitāds, tā vietā lai korekti izrunaatos ko mainīt un kā dzīvot labāk, kā veidot mūsu saskarsmi. Neaizmirsti ielūkoties arī pati sevī, jo neviens neesam balts un pūkains, mūsu neiecietības un neprasmes veidot dialogu ari ir mūsu audzinasanas sekas.
Pajauta, kur paldies, kur ši svariga milestibas izpausme, iecietiba, pateiciba. Tas ir viss.

Mans vīrs kādreiz nošķaudās otrā istabā, bet es neesmu dzirdējusi un pateikusi "uz veselību", un viņš tad demonstratīvi man skaļi un ar izteiksmi pasaka "paldies".

Mans dara tāpat, tikai skaļa "paldies" vietā viņš pats sev saka "Uz veselību, Jāni! Paldies, Jāni!", lai es protos :-D

Ā, un pieturoties pie tēmas - mēs viens otram sakām paldies :-)