+ Lovisa, Miegalācis un RedJasper
Vai te ir kāds cilvēks, kurš ar šīm dzimumu lomām ir satraumēts tiktāl, ka nespēj vairs atrast savu vietu dzīvē? Es labprāt iepazītos ar statistiku, kas atspoguļo šo realitāti ārpus manas un citu “vienradžu pasaules”, kā Nerātnā to sauc. Te visi apgalvo, ka pat ja kādreiz no kādas omītes ko norādošu ir dzirdējuši, tad viņi to ir laiduši gar ausīm un wtf būtu no tā sataisīt tādu problēmu.
Nevienam dzimumam nekas automātiski uzspiests netiek (kā piemēram bija kādreiz, kad visiem puišiem bija obligāts dienests, utt). Ja šīs baisās traumas rodas no tā, ka viena tante pateica, ka Tu jau esi liels puika, Tev nevajadzētu krāsot lūpas vai omīte pasaka mazmeitiņai “nāc es Tev parādīšu, kā uzcept gardas kotletes no kā visi vīrieši kritīs gar zemi” tad runa ir par kkādu ekstra vāju garīgo līdzsvaru, kurš ir šī cilvēka problēma, nevis traumējošās sociālās lomas.
Kura no jums ir mamma - mājsaimniece piespiedu kārtā? Kura ir tā satraumēta, ka nespēj brīvi uzsākt darba attiecības šīs vecāku un sabiedrības uzspiestās lomas dēļ?
Nu, c’mon. Mūsdienu realitāte ir tieši pretēja. No sievietes pamatā tiek sagaidīts, ka viņa strādā, audzē karjeru, taisa biznesu, utt, nevis kļūst par māti 20 gadu vecumā. Tās, kuras ir mātes, sagaida BKA beigas un dodas strādāt - viena daļa tāpēc, ka vīrs viens nevar pavilkt izdevumus, otra tāpēc, ka nespēj ilgāk degradēt savu ekskluzīvi ambiciozo būtību.
Cik šeit, forumā ir mammu-mājsaimnieču? Bez sevis vēl esmu ievērojusi tikai Neonu. Un arī savā paziņu lokā - tādas ir ļoooti liels retums. Pat populārākās insta mammītes ir piemērs tam, kā savu biznesiņu vai darbu apvienot ar dārziņā vai skolā ejošu bērnu.
Taču apkārt notiek tāda dzimumu vienlīdzības cīņa it kā kādam ar varu ņemtu kko nost.
Chill down, droši var apstāties un nevajag speciālus dārziņus, kur meitenes neuzrunā par meitenēm un puikas par puikām tikai tāpēc, ka teorētiski pastāv audzināšana, kur puikam atņēma lelli. Pamatā bērni spēlējas ar visu. Ne tikai visas pašas tā esam augušas, bet arī savus bērnus tā audzinām, kā Aether te komentāros jau aprakstīja.
.
Ja vien šīs soc.lomu vienlīdzības cīņas mērķis nav padarīt sabiedrību tādu, kurā vairs nav nevienas pašas sievietes, kura jūtas komfortabli pati audzināt bērnus vai vīrieša, kurš jūtas vīrišķīgi apgādāt ģimeni, jo fakts, ka tādi pastāv jau pats par sevi ir lomas uzspiedošs vai par kādreiz eksistējošām lomām atgādinošs, tad chill down.
Mūsdienu valodā runājot, mājsaimnieces JAU ir minoritāte. Visas citas ir pret šīm uzspiestajām sociālajām lomām ar tekstiem “esmu gudrāka, ambiciozāka un spējīgāka par mājsaimnieci”.
Turklāt, sievietes, kura neskrien algotā darbā un laiku/enerģiju velta bērnam/mājām/vīram/sev/hobijiem dzīve ir daudzreiz pateicīgāka stereotipiem, nekā jebkuras citas mūsdienu vidusmēra sievietes dzīve.
Mājsaimniecei vīrs nav vīrs, bet sponsors. Mājsaimnieces ir neizglītotas, sēž mājās, neko nedara un degradējas. Mājsaimnieces ir neinteresantas, vīri ar laiku viņas pametīs un aizies pie tām ar kurām vismaz varot parunāt par lietām pasaulē un tad viņas paliks vienas bez naudas, nespēs izdzīvot līdz teju vai nomirs badā, utt.
Un tāpat, kā vairumu sieviešu traumē jautājumi par to “vai jau tā kā nebūtu laiks bērniņam?” nomierinieties, arī tādas, kā es saņem jautājumus no sērijas “Tavai meitiņai jau 2 gadiņi (lasīt, dārziņa vecums), Tu vēl SĒDI mājās un netaisies strādāt?”
Ja cilvēks jūtas labi un laimīgs ar savu dzīves modeli, tad tādiem vai šādiem jautājumiem un piezīmēm nevajadzētu aizskart. Nu, mani neaizskar, katrā ziņā.
Ja es būtu tik garā nestabila vai ar milzīgu uzmanības deficītu, tad varbūt arī varētu piefantazēt savai personai minoritātes, kas tiek aizskarta ar neērtiem jautājumiem, statusu. Bet tikpat absurdi, cik man tas šķiet, man absurda izskatās arī šī cīņa par sociālo vienlīdzību starp dzimumiem, kura dabā praktiski nepastāv vai, ja pastāv, tad tādā formā, kas veselam cilvēkam nav pamanāma un problēmas nerada.
.
Taču, ja ir runa par to, ka sabiedrība lielās masās netolerē tādus, kā Maijas spicpapēdīši jūras malā, tad tur pat nav runa par absurdo ideju par apspiestu brīvību izvēlēties dzimumu, jo "vispirms piedzimstam par cilvēku, nevis vīrieti vai sievieti”, bet gan par psiholoģiskām problēmām, kuras, starp citu, arī tolerē arvien vairāk. Turklāt bieži tie ir fetiši taisni uz mēģinājuma pievērst uzmanību bāzes.
Taču tādi kā Nerātnā aiz savas bezizmēra tolerances drīz sāks raudāt par to, ka viņš tiek diskriminēts, jo diskusija ir mazāk aktīva, nekā citas, stereotipiski normālo un tumsonīgo lietotāju veidotās diskusijas.