Kad mazbērnus?!

Man liekas šajos gadījumos jāsaka, ka tev nepatīk šādi jautājumi un šo jautājumu jūs risināsiet kopā ar puisi. Varbūt vecākiem tas nepatīks, bet tev no sākuma jārupējas par sevi, jo cik es sapratu tas tevi kaitina un nepatīk. Man liekas tā ir iejaukšanās tavā personīgajā dzīvē, un tev nav jāizpilda vecāku vēlmes. Tava dzīve pieder tikai tev.
Man šādus jautājumus dažreiz uzdod mazpazīstami cilvēki, man liekas, ka visiem interesē:
-kad tu precēsies;
-kad būs bērni.
Kad šī punkti ir izpildīti, tad kad būs zēns, ja ir meita un otrkārt, kad būs meita, ja ir dēls. Un tad, kad būs trešais, pēc tam, tev tik labi padodas bērnu audzināšana, kāpēc jūš ceturto negribat.
Kaut kā jānovelk robežas, lai citi saprastu, par tu gribi runāt un par ko nē. Jo citi cilvēki to nejūt.

Mums ar vīru to prasa jau gandrīz 10 gadus:-D Bet mēs bērnus negribam nemaz un nekad, tāpēc šiem jautājumiem uzmanību jau sen vairs nepievēršam un godīgi sakot, ar laiku tas pāriet, laikam saprot, ka runājam nopietni. Atcerieties, ka drauga vecāki visdrīzāk ir padomju laika cilvēki, kad normāli skaitījās dzemdēt tūlīt pēc skolas pabeigšanas un domāšanu mainīt nav viegli.

Bojāt attiecības kaut ko asu pasakot neieteiktu, visu dzīvi vēl ar viņiem būs jātiekas. :-D Ieteiktu pateikt,ka to plānosiet pēc laulībām, pēc studijām, pēc dzīvokļa iegādes utt. :-)
Bet tā es saprotu tavu situāciju, drauga mamma ir jautājusi manam draugam “kad tu domā viņu precēt?”. Visu laiku runā par bērniem. Bet nu es jau zinu,ka neko ļaunu jau viņa nevēlās,vienkārši grib mazbērnus un viss. :-D

Bet uzskatu, ka tiešām vajag vienu reizi stingrāk pateikt. Un viss!

Vecākiem vēl neesmu asāk atbildējusi, vienmēr kaut kā ar standarta atbildēm vai jokiem. Nu mums arī to tik bieži vairs nejautā. Bet vienu reizi, kad man bija slikts garīgais un viens kopīgs draugs mums jau n-to reizi pajautāja šo jautājumu, tad es paskaidroju, ka radīt bērnu nav mirkļa lēmums, tā ir atbildība uz visu mūžu, mēs neesam vēl tik ilgi kopā utt.
Man gan ir tā situācija, kad draugs ir vecāks un viņa draugiem utt. jau ir bērni, tad nu rodas tie jautājumi.
Esmu arī atbildējusi, ka neprecētai sievietei nav pieklājīgi to jautāt, bet tas bija vairāk kā joks ar draudzeni.

Šajā situācijā var palīdzēt tikai viens variants. Drauga vecākiem vienkārši jāpasaka ka mēs visi dzīvojam citos laikos, nekā viņi, katram pašam ir tiesības izvēlēties kad un vai vispār dzemdēt bērnus. Banāli vajag noteikt to "sarkano līniju", pari kurai nedrīkst pārkāpt.
.
Vispār šāda tipa cilvēki, ar šādu domāšanu bieži vien vismaz daļēji vēl dzīvo PSRS, kad dzemdēt bērnus 18-20 gados bija norma un dzemdēt, kad ir 25+ galīgi nav norma. Kā jebkuram cilvēkam, arī šiem cilvēkiem ir savas dzīves vērtības, tikai viņi grib un cenšas šīs vērtības projecēt uz citiem cilvēkiem un pirmkārt tieši tuviniekiem un arī cenšas kaunināt tos, kuri nedzīvo pēc viņu dzīves vertībām. Tikai robežu un "sarakno līniju" noteikšana spēj šāda tipa cilvēkus noturēt rāmjos.

Es nedomāju, ka tādas lietas vispār kādam vajag skaidrot un meklēt iemeslus, argumentus. Reāli - tas ir tavs ķermenis, tava dzīve - tātad nevienam citam cilvēkam nav tiesību neko izlemt tavā vietā.
Es tagad dzīvoju ar tādu principu, ka ir daudzas lietas, kuras varu izlemt tikai es, kuras ir saistītas tikai ar mani (piemēram, tas, ko es ēdu ; uzvārda mainīšana/nemainīšana pēc kāzām ; bērna ieņemšana ; apģērba izvēle ; gultas lietas u.t.t.)
Agrāk es nemācēju pateikt "nē" cilvēkiem. Tagad, kad sāku dzīvot pēc šādiem principiem, tas vairs nesagādā problēmas, par ko es esmu ļoti priecīga (jo tā bija liela problēma manā dzīvē)
Un tu esi mana vecuma. Šobrīd man tas liktos neprāts dzemdēt bērnus. Puisim gan ir diezgan piemērots vecums bērniem. (Bet par to gan ir jāaizdomājas pirms sākt tikties ar jaunāku sievieti.)

Daudzām pašām uz 30 gadiem mistiski rodas sensitīva uztvere par to, ko citi saka un teiks. Un tad tik var dzirdēt, kā un kurš ir piesējies un ko pateicis. Problēma šajā jautājumā, manuprāt, ir arī pašā jauneklīgo sajūtu 30 gados īpašniecei.

pasaule būtu daudz godīgāka, ja mēs pasūtītu visus kaitinošos pajoļus, kur viņi ir pelnījuši, nevis uztraukušās par to, 'kā vajadzētu'

+++
Skarbi, bet patiesi. Vispār pati pēc šāda principa arī dzīvoju, jo, ja vien tie nav man ļoti tuvi cilvēki, kuru viedoklis un novērtējums man ir svarīgs, pa lielam, tiešām, prasti sakot, pie vienas vietas, ko kāds padomās, ko teiks, kā vajadzētu, kā nevajadzētu uzvesties, izskatīties, dzīvot. Citādi bieži vien sanācis dzirdēt tekstus no sērijas "ko kaimiņi padomās", "ko cilvēki teiks" un "vai piedienas 30 gadu vecumā vilkt īsus svārkus?". Bāc, kāds starpība? Dzīvojam sev vai citiem!?
P.S. Es ne konkrēti par šo diskusiju, bet par šo tēmu kā tādu.

pasaule būtu daudz godīgāka, ja mēs pasūtītu visus kaitinošos pajoļus, kur viņi ir pelnījuši, nevis uztraukušās par to, 'kā vajadzētu'

"lai iet ieskrieties" būtu labs.

Man laikam paveicies, jo tiešām nekad nevienās attiecībās, kurās esmu bijusi, otras pusītes vecāki, radi vai draugi nav uzdevuši šo kaitinošo jautājumu. Arī tagad, kad draugs ir jau bez piecām minūtēm vīrs, visi jau bez prasīšanas zina mūsu abu nostāju attiecībā pret šo jautājumu un līdz ar to respektē mūsu izvēli, neuzdodot liekus jautājumus un nelasot morāles. Ja kāds nepārtraukti turpinātu tincināt, pateiktu kādu biezāku vārdu, jo šis ir tas jautājums uz kuru netaisos atbildēt desmitreiz.

Ja jau neesat precēti, tad vari vienmēr atbildēt, ka par šo tēmu var diskutēt pēc kāzām :)

Pasaki, lai iet ieskrieties.

*pret mūsu attiecībām

Paldies par padomiem!:-) Piebildīšu,ka ar drauga vecākiem ir saspringtas attiecības ,jo bija laika posms,kad viņi bija pret to mūsu attiecībām. Laikam ejot samierinājās,ar drauga izvēli,bet es neesmu aizmirsusi viņu teikto un ieturu distanci savstarpējās attiecībās.

ir bijuši arī mums tādi tracinoši jautājumi. es vnk pasaku, ka negribu, nebūs bērnu un viss. protams pēctam dzirdu - būs būs, kur ta nu liksies. un to es vnk neņemu galvā.

Paprasi naudu kāzām, pasaki ka bērnam arī naudu vajadzēs, ja viņi ir gatavi visu apmaksāt- saki ka dzemdēsi! Ja jūs neesat gatavi, nu neskriesi taču dzemdēt vecākiem par prieku. Katru reizi var atbildēt, ka pēc 5 gadiem

Es gan tava vietā drauga vecākiem neko neteiktu, nevajag ar viņiem sanaidoties, jo tu nezini kā viņi to uztvers, es drīzāk tavā vietā pateiktu tavam draugam, lai viņs šo lietu nokārto, kas, manuprāt, būtu bijis jau jaizdara, tad, kad visa šī uzmākšanas sākās. Pagātnē esmu bijis līdzīgā situācijā, kur es saviem seņčiem acīs arī pateicu un uzstādiju ultimātu, ja šādas lietas tik jautātas (man vai to laiku draudzenei) ģimenes saietos, tad šī ir pēdējā reize, kad mēs vispār uz tādiem ierodamies. Viss, pēc tam vairāk šādu situāciju nebija.

draugam 24... paši tad jau arī agrie vecāki... saki, lai paši uzcērt sev sīko, ja tik ļoti gribas