Vecāku ietekme talantos un nodarbju izvēlē

Man šķiet, ka cilvēks augot un attīstoties pats atrod kas viņam interesē un to arī izmācās un pilnveidojās. Taču cik augstu pakāpties varētu būt atkarīgs no gribasspēka un pacietības...
Nezinu, varbūt kļūdos. Pasekošu diskusijai :-)

Pēc savas pieredzes varu teikt, ka svarīgs ir pašu vecāku piemērs. Nevienam no maniem vecākiem hobiju nebija- ja neskaita māju un dārzu. Uz šo to mani sākumskolā bīdīja, šo to pati pamēģināju, bet īsti nevienā jomā sevi neattīstīju. Tagad šķiet, ka arī bērnībā likās, ka skola-darbs-bērni-pensija ir pilnīgi normāls dzīves modelis. Tikai vecumā stipri pēc 20 sāku ievērot, ka daudziem jau patiesībā ir gan bērnībā, gan pieaugušā vecumā atrasti hobiji, kas dod to dzīves garšu. Arī šobrīd, tuvu pie 30 īsti hobiju nav, bet taustos, ir šis tas ar ko aizraujos un cenšos neklausīties vecāku viedoklī ''vai tad tev nav kur naudu likt''.
Un šo sakarību novēroju arī apkārtējos- ģimenēs, kur aktuāls bija tikai darbs, arī bērni pieaugušā vecumā ir bieži izvēlējušies darbs-mājas dzīvesveidu, bet aktīviem vecākiem arī bērni ir aktīvi. Un ne vienmēr tajās pašās jomās, kuras interesē vecākiem.

Līdzīgi kā Koijotam, arī manā ģimenē baigie hobijisti nav. Ne uz ceļošanu, ne uz mūziku, mākslu, elektroniku vai virpošanu. Skaidrītes Gailītes romānu lasīšanu īsti par hobiju neuzskatu.
Kaut kādā brīdī mani aiztrieca uz nodarbībām, kuras man tā īsti līdz galam nepatika, bet nu... Vismaz kas interesants. Pa to laiku radās arī savas intereses, bet vecāku nolemtais pulciņš bija nostādīts kā prioritāte. Nu sak, kā Tu savu tautas deju partneri pametīsi.
Šobrīd hobija līmenī interesējos un sekoju līdzi jaunumiem jomā, kurā skolas gados degunu mēģināju iebāzt, bet nevarēju apvienot ar pārējo. Kas zina, ja būtu izdevies, varbūt es būtu ne vien entuziaste, bet jau jomas profesionāle.
Mans novērojums - tas nāk no ģimenes. Vecāki, kas neko paši nedara, var bērnu sūtīt pa 100 pulciņiem, bet visticamāk bērns tāpat nesapratīs, kāda suņa pēc viņam jādara šitais vai tas. Bet muzikālās ģimenēs ir uzauguši dziedošie, dejojošie spēlējošie, Elektriķu ģimenēs ir jaunie telkoma un IT speciālisti, Floristei mammai meita nodarbojas ar kāzu dekorēšanu utt.
Kā tur bija, ko Gustavo vienā savā vecā dziesmā teica - "Vārdi māca, bet piemēri aizrauj"?

Manā ģimenē arī hobiju nav. Pirmsskolas vecumā sūtīja tautasdejās, bet sākot iet skolā, bija grūti apvienot laika ziņā, un citus nemeklēja. Skolā gāju korī, bet tiklīdz tiku uz dziesmusvētkiem, pazuda motivācija turpināt. Vēlāk, kad citi klasesbiedri sāka iet uz visādiem pulciņiem, brauca uz nometnēm, es arī gribēju, bet bija bail, arī vecāki īsti nemudināja, jo nebija laika aizvest, atvest, papildus izdevumi, ja nu traucēs mācībām... Pamatskolā piespiedu kārtā tēvs lika iet mācīties spēlēt mūzikas instrumentu. Tas bija vienīgais, bet nu nekādi jautājumi vai maz mani tas interesē, vienu dienu vienkārši - viss tev jāiet, es varēju vien izlemt vai ģitāru vai klavieres. Man patika, vairāk gan es tur forši pavadīju laiku, skolotājs likās sakarīgs, bet pat pati ģitārspēle neaizrāva, lai es mājās pati ņemtu un trenētos. Un pasliktinoties attiecībām ar tēvu, pārstāju apmeklēt nodarbības, un to gan nedaudz nožēloju.
Tagad interese ir par visu ko, bet ne tik daudz, lai sauktu par hobiju. Man ļoti patīk daudz ko mācīties, apgūt, interesēties par lietām, daudz ko izmēģināt, bet viss tādā vieglā intereses līmenī. Atrodot ko jaunu, liekas ka šis ir īstais, šis ir tas, kam vēlos veltīt visu brīvo laiku, bet ātri pāriet tā vēlme. Tādas viduvējas zināšanas par visu, un tajā pašā laikā neko.

Tagad šķiet, ka arī bērnībā likās, ka skola-darbs-bērni-pensija ir pilnīgi normāls dzīves modelis.

Jā, man tas pats. Es pat iedomāties nevareju, ka citās ģimenēs ir citādāk. Vienā brīdī aplauzos, ka var arī citādāk, un tad iestājās tāda krīze - a ko gribu es?

Es esmu ar pārliecību, ka vecākiem ir no bērna mazām dienām jāievirza viņu kādās nodarbībās. Lai tā nebūtu uzspiesta vecāku vēlme, piemēram, konkrēti dejot vai spēlēt hokeju, tad aizvest uz vairākām nodarbībām un ļaut izvēlēties to, kas labāk patīk. Man ir tāda doma, jo
1) man ļāva izvēlēties, ko es gribu darīt - tā es mētājos no viena pulciņa uz otru, nekur nekad ilgāk par 2 gadiem neesot, jo "apnīk","gribu pavadīt laiku ar draugiem" u.c. debili iemesli, kurus vecāki ņēma vērā 2) dzīvoju kopā ar cilvēku, kas no mazām dienām nodarbojās ar sportu vecāku pamudināts, viņam tas iemācīja daudz ko dzīvē - režīmu, patstāvību utt. un viņš ar to nodarbojās profesionāli, bet ieguva traumu. tāpat pazīstu arī citus mērķtiecīgus cilvēkus, kurus uz to virzīja viņu vecāki 3) no mazām dienām ir labāk sākt ar kaut ko nodarboties, jo jomas profesionāļi sāk no pirmsskolas/pamatskolas vecuma, ja nav plānu būt profesionālim - tāpat mazam esot ir vieglāk kaut vai špagatu uztaisīt nekā 15 gadīgai.

1) man ļāva izvēlēties, ko es gribu darīt - tā es mētājos no viena pulciņa uz otru, nekur nekad ilgāk par 2 gadiem neesot, jo "apnīk","gribu pavadīt laiku ar draugiem" u.c. debili iemesli, kurus vecāki ņēma vērā

es gan savus vecākus nevainoju - pati vainīga, ka izvēlējos datoru vai draugus, bet es ar saviem bērniem rīkošos citādāk.

Un šo sakarību novēroju arī apkārtējos- ģimenēs, kur aktuāls bija tikai darbs, arī bērni pieaugušā vecumā ir bieži izvēlējušies darbs-mājas dzīvesveidu, bet aktīviem vecākiem arī bērni ir aktīvi. Un ne vienmēr tajās pašās jomās, kuras interesē vecākiem.

Nedomāju, ka vienmēr ir tāda likumsakarība, bet principā piekrītu, ka lielāka iespējamība, ka bērns būs aktīvs, ja vecāki ne tikai mudina viņu ar to nodarboties, bet arī paši rāda piemēru. To arī ņemu vērā un tagad, pieaugušā vecumā, veidoju savu ikdienu citādāk nekā bērnībā.

Par vecāku ietekmi var spriest, kad pavēro ģimenes, kur ir vairāk kā 1 bērns. Vecāki vienādi visus visur ņēmuši līdzi un iesaistījuši, bet kāds no bērniem tāds arī paliek - visur grib, patīk izmēģināt, bet kādam nepatiks nekas, patiks būt mājās, mierā. Tā kā pamatā - viss tomēr ir pašā cilvēkā jau šūpulī ielikts.

Nu ja abus bērnus sūta uz robotikas pulciņu - vienam patiks, ko līdzīgu arī darīs nākotnē ar tehnikām utt., otram nē. Kas to nosaka, mūsu gēni tikai un vienīgi? Tad jau, ja gēnos (kā tas veidojas?) esi mākslinieks, tad viss, to nevarētu bērnībā mainīt? Kaut kā domāju, ka tomēr ir tā ietekme, kurā virzienā bērnu ''pavilkt'', citādi jau tad vienalga, kādi būtu vecāki, ja viss šūpulī ielikts - ielikts, ka būs politiķis, tad būs.

citādi jau tad vienalga, kādi būtu vecāki, ja viss šūpulī ielikts - ielikts, ka būs politiķis, tad būs.

Tā lielākoties arī ir.. Dzērāju ģimenēs var izaugt politiķis, veiksmīgs uzņēmējs, turklāt labā ģimenē audzis cilvēks tālāk par parka soliņu neko negribēs.

Reiz manai mammai kāds talantīgs mākslinieks pateica, ka man esot neparasts talants krāsu salikumos. Viņa nolēma mani pataisīt par mākslinieci - mani aizvilka uz mākslas skolu. Zīmēju, gleznoju u.tml. Ne es gribēju, ne man patika, ne es sapratu - padevās tā lieta gan, bet bez entuziasma... Tad pēc kāda laika mamma ieraudzīja, ka es pa notīm sabakstīju Ziemassvētku dziesmiņu uz maza spēļu sintezatora un nolēma no manis mūziķi audzināt. Turpat "uz karstām pēdām" no mākslas skolas mani pārcēla uz mūzikas skolu. Ne man patika, ne es gribēju... Taču ar šantāžu, pierunāšanu, morālo teroru un arī fizisku iespaidošanu man lika mācīties mūzikas skolā, jo arguments bija no sērijas - tev nav nekādu citu talantu un tu ne uz ko citu neesi spējīga. (t)
Rezultātā man ir ļoti laba izglītība - māku zīmēt, dziedāt, spēlēt. Ir arī divas augstākās izglītības (kuras konkrēti arī bija teju spiesta izvēlēties, jo tiku šantažēta, pierunāta un mani visādi citādi "motivēja"). Un?... Nekas no tā visa mani neinteresē! Tikko pabeidzu - tā vairs neskāros klāt. Savā ziņā pat uzskatu, ka mana māte man atņēma iespēju pašai dzīvot un izvēlēties savu ceļu (pat, ja tas būtu garlaicīgs banāls ceļš - tā būtu mana izvēle). No otras puses, mana izglītība man atvēra daudzas durvis, iepazinos ar daudziem foršiem cilvēkiem, ir bijuši fantastiski piedzīvojumi - bez tā visa es iespējams nebūtu tur, kur esmu šobrīd un tada, kāda esmu šobrīd... Līdz ar to, man ir dalītas domas šai sakarā. Pašplūsmā noteikti nevajag visu palaist, bet cik ļoti vajadzētu vecākiem "uzspiest" savu gribu un redzējumu - tas ir cits jautājums.

Un, jā, maniem vecākiem nekādu savu hobiju nebija - tikai darbs un kašķi savā starpā, līdz viņi izšķīrās un tālāk māte pieķerās manai audzināšanai ar "uzlocītām piedurknēm" - visus savus sapņus realizēja caur mani.

Nu ne par to, ka gribētu, lai bērns ir vēsturnieks, piemēram. Un tad arī stūķēt uz visiem pulciņiem, olimpiādēm utt., bet nu kaut kur jau tā gribas un interese bērnā rodas. Pie vienādiem apstākļiem dzīvojoši bērni, no vienas ģimenes (tātad gēnos ielikts tas pats), sūtītu vienādos pulciņos, bet beigās vai tad iznāktu, ka patīk abiem viens un tas pats? Diez vai. Tāpēc bišķiņ mistika. :D Tad jau vienu var sūtīt matemātiķos, bet ja lemts būt filozofam, tad neko tur nemainīt, jo ''tāds piedzimis''?

Es nāku no mūziķu/diriģentu ģimenes jau pāris paaudzēs, esmu nemuzikālākais cilvēks VISĀ ģimenē, es nespētu nodziedāt pareizi pat tad, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.:-D Galvenais NEUZSPIEST. Tad manai mātei likās, ka forši būtu, ja es dejotu. Mani spieda dejot,es vēl tagad ar šermuļiem atceros to periodu savā dzīvē , kas bija 5 gadi ilgs. Es laikam nevienu nodarbi neiedīdu tik ļoti kā dejošanu, ko tik es nedarīju,lai man nebūtu jādejo, speciāli sevi traumēju, lai tikai nebūtu jāiet uz kārtējo nodarbību. Pēc pašas vēlmes es kādu brīdi aizrāvos ar velo sportu un pēc tā aizgāju uz mākslas skolu, tam visam paralēli es fotografēju.
Ja sīkais negrib , nevajg uzspiest ko darīt, šadi būs vairāk ļaunuma nekā labuma.

No draugu ietekmes arī daudz kas atkarīgs. Nonāk degradējošā kompānijā un viss potenciāls kaķim zem astes. Bet jā, domāju, ka vecākiem tomēr būtu jāvirza bērns kaut ko darīt. Ja nepatīk volejbols, tad uz hokeju utt.

Jāsaka, ka esmu pateicīga saviem vecākiem, ka netiku vilkta no viena pulciņa uz otru. Tiešām, ļoti pateicīga. Vienīgais pulciņš, kurā savā dzīvē esmu iesaistījusies, bija dziedāšanas pulciņš kurā jau no sākta gala iestājos tikai mūzikas pasniedzējas mudināta. Beigu beigās, kad bez jebkāda entuziasma un prieka tika nodziedāti divi gadi (kāpēc paliku? Nezinu, iespējams tāpēc, ka jutos slikti, domājot par to, ka pievilšu pārējos), savos 10 gados pati pateicu vecākiem, ka vairs nevēlos apmeklēt šo pulciņu. Viss. Kopš tā laika pievērsos tikai tam, kas mani interesēja jau no sākta gala. Proti, biju ļoti introverts bērns, varēju stundām ilgi sēdēt pilsētas bibliotēkā, ar citiem bērniem ārpus skolas pa āru neskraidīju, tā vietā palēkdamās skrēju uz grāmatnīcu, lai nopirktu simtu pirmo kladi, kurā rakstīt pašsacerētus stāstus, pasakas un dzejoļus. Atceros, ka vecmamma ik pa laikam zem deguna purpināja, ka, ja būtu viņas teikšana, būtu mani sūtījusi tautas dejās (lieki piebilst, ka, jau izdzirdot par ko tādu, sāku dumpoties pretī, pastāvot uz savām balss tiesībām). Nu esmu izaugusi, bet, pa lielam, nekas nav mainījies, tikai sanācis, ka savas bērnības aizraušanos esmu ievirzījusi citā gultnē un mana mīlestība pret rakstīšanu palīdzējusi izveidot karjeru, sapazīties ar īstajiem cilvēkiem, nonākt īstajā vidē. Dziļi sirdī es joprojām esmu tas pats introvertais bērns, kuram ik pa laikam tik ļoti patīk noslēpties savā mazajā pasaulītē, apsēsties uz palodzes, skatīties kā ārā līst lietus un... rakstīt, rakstīt, rakstīt! Savā galvā sacerēt veselus stāstus, izdzīvot neskaitāmas dzīves! Un par to visu esmu pateicīga saviem vecākiem, kuri, redzot manas intereses un jūtot mani kā mazu cilvēku, mazu personību, ļāva man izpausties tajā, ko mīlēju darīt, tā vietā, lai mani vilktu no viena pulciņa uz otru. Man ir prieks, ka mani sadzirdēja un saprata, nemēģinot no manas trauslās, mākslinieciskās personības un dvēseles iztaisīt dziedātāju, dejotāju vai sportistu, kāds es nekad nebūtu. Šis ir viens no simts iemesliem, kādēļ tik ļoti respektēju savus vecākus, jo tieši viņu izvēles ļāva man būt man pašai.

Vecāki vienādi visus visur ņēmuši līdzi un iesaistījuši, bet kāds no bērniem tāds arī paliek - visur grib, patīk izmēģināt, bet kādam nepatiks nekas, patiks būt mājās, mierā. Tā kā pamatā - viss tomēr ir pašā cilvēkā jau šūpulī ielikts.

+++

Kad es biju pusaudze, tad ļoti gribēju izstaipīt špagatu. Un mana mazā brāļa meita, kurai bija kādi 3 gadi tajā laikā, skatījās un atdarināja mani. Es špagatu tā arī neizstaipīju, bet brāļa meita gan. :D Tagad jau 2 gadus nodarbojas ar mākslas vingrošanu, labi panākumi. Ja kas, tad viņa pati izdomāja, ka grib pieteikties mākslas vingrošanai. Prieks, ka vecāki piekrita. ;-)
Stāsti mēdz būt dažādi. Es domāju svarīgi ir pamanīt, kas bērniem patīk un interesē, un tad censties viņus iesaistīt tajā. Nevajag uzspiest bērnam savus bērnības nerealizētos sapņus.
Man pašai ļoti padodas matemātika. Manuprāt, tas ir tādēļ, ka mamma ļoti daudz man pirka uzdevumu grāmatas,bērnu sudokus, attīstošas spēles, mozaīkas u.t.t.

Kaya, kā tevī radās vēlme lasīt vai rakstīt? Domā tas vienkārši iedzimts un tam, kas tev bija apkārt pirmajos dzīves gados ietekmes nebija?

Man pašai ļoti padodas matemātika. Manuprāt, tas ir tādēļ, ka mamma ļoti daudz man pirka uzdevumu grāmatas,bērnu sudokus, attīstošas spēles, mozaīkas u.t.t.

Jo šis tā kā loģiski saskan.