Nedzīvoju LLU kojās, bet tomēr padalīšos ar savu pieredzi.
Baidīties tiešām nav no kā. Ja paveicas un satiec foršus cilvēciņus, tad kojās dzīve ir ideāla.
Pati jau pēc nedēļas atgriezīšos kopmītnēs, līdz ar to vairs nevaru sagaidīt to mirkli, kad varēšu atkal uz turieni braukt.
Atceros, kā pati nobijusies braucu uz kopmītnēm, domādama, ka jau pirmajās dienās tur nomiršu un ne ar vienu nesadraudzēšos, jo esmu visai nekomunikabls cilvēks. Jā, pirmajās dienās bija tāda sajūta, ka viss - nesagaidīšu to brīdi, kad braukšu uz mājām, viss šeit ir apnicis, gribu raudāt un tās ir beigas. Bet tad jau satuvinājos ar istabas biedrenēm, iepazinos ar kursabiedriem, daudziem citiem studentiem no dažādām fakultātēm un kursiem, sadraudzējos ar puišiem, pie kuriem aizvadīti neskaitāmi kāršu vakari ar jokiem un smiešanos līdz asarām, apmeklēti daudzi pasākumi un koncerti, kopā pieveikti dažādi mācību darbi, ar istabas biedrenēm dziedājām un smējāmies līdz 03:00 naktī, izjokojām citas pazīstamas meitenes. Tāpat piedzīvota pusaizlausta sirds, romantika, drāmas un strīdi.
Jā, apstākļi nav ideāli, bet tās ir atmiņas uz mūžu. Jau 1.kursā būs daudz visa kā, tāpēc izbaudi visu, ko vien piedāvā.
Neņem līdzi daudz mantu. Es ņēmu līdzi savus kastroļus, pannu, bļodas, šķīvi, krūzīti, galda piederumus, higiēnas lietas, kosmētiku, gultas veļu, čības, apģērbu gulēšanai, staigāšanai pa kojām, vienkārši iziešanai un universitātes apmeklēšanai. Neaizraujas ne ar kādām mīļmantiņām, tam kojās parasti nav daudz vietas.
Un esi komunikabla, atsaucīga, nesēdi maliņā, bet iesaisties visur, kur vien vēlies. (l)
1
