Pastāstīšu, kāpēc es negribētu suni.
Man nepatīk! Man nepatīk tāds mūžīgās uzmanības prasītājs, kas man lec kājās samīļoties, kad es nakts vidū pusaizmigusi šļūcu uz WC un viņš mani modina. Man nepatīk riešana, man nepatīk suņu skološana, man nepatīk iet ārā no rīta vai vakarā viņu čurināt un kakināt, ja līst vai ir slapjš vai auksti, ja man vienkārši negribas nekur iet. Man nepatīk nemitīgā acīs lūrēšana, kamēr es ēdu, man nepatīk nagu skrapstoņa pa grīdu. Es neko no tā nevēlos. Un man vienalga, ka visus sunīšus var izskolot par enģelīšiem.
Nevienu no jūsu trīckājīšu pudeļbirstēm (iepatikās apzīmējums) neesmu redzējusi tik labi audzinātu, lai iedomātos "vot, šitādu gan es gribu!" Viņi visi rej, trīc, dusmojas ufff. Vidējie un lielie, vismaz, ja nerej nonstopā, tad prasa uzmanību. Man to nevajag un es to uzskatu par lielu traucēkli.
Kā vispār suni var salīdzināt ar bērnu? Suni, kaķi, putnu, krokodili vai govi. Ar bērnu? Jūs pilnīgi sviestā sagājušas esat?