Man šķiet, ka mani tas ir piemeklējis un saka jau, ka, ja spēj līdz tam aizdomāties, tātad ar alkohola patēriņu tiešām nav labi. Nav jau arī. Kamēr bērns ir mājās, es esmu skaidrā. Tiklīdz viņš ir ciemos pie kādas no omēm - es uz veikalu un ar lielām mokām pārstāju dienu, pirms viņu atved atpakaļ. Es varu nedzert ilgi, bet, ja sākšu, apstāties būs grūti un man paliek bail, ka drīz var palikt grūti arī nesākt, jo pa laikam jau iedomājos, ka labprāt iedzertu, bet nesāku tāpēc, ka zinu, ka neapstāšos un tad nevarēšu parūpēties par savu bērnu. Vēl tas nenotiek, bet es nojaušu, ka tas būs nākamais solis.
Vai kāda ir gājusi uz anonīmo alkoholiķu sapulcēm? Visdrīzāk, publiski par to neviena runāt negribēs, tāpēc var arī privāti. Mani visvairāk uztrauc tas, vai sociālais dienests nevar man atņemt bērnu tādēļ vien, ka es meklēju šāda veida palīdzību? Jo tieši viņa dēļ es to meklēju.
Es negribu būt slikta mamma un šobrīd vēl tāda neesmu, jo tas, kas ar mani notiek, notiek, kamēr es esmu viena. Es meklēju palīdzību, jo es baidos, ka tāpat, kā sākumā tā bija glāze miegam, ko es nenokontrolēju un tas ir kļuvis par vienīgo veidu, kā es pavadu brīvdienas, es nenokontrokēšu arī mirkli, kad tas sāks kaitēt bērnam, tāpēc kaut kas jādara ir tagad.
Komentāros rakstīt var arī sliktas lietas par mani - būšu pateicīga, jo tā šī tēma paliks augšā. Labas es negaidu. Man vajag tikai pieredzi, vai šī anonīmo alkoholiķu iestāde var ziņot, ja es vēl bērna klātbūtnē nedzeru, viņš ir apmīļots, pabarots un vispār izlutināts mammas mīlulis :)