Cik ilgā laikā jābildina?

Cik nu runāts ar stiprā dzimuma pārstāvjiem, parasti atbild, ka draudzeni neprec, jo šaubās vai kopā nodzīvos visu mūžu. Parasti kaut kas neapmierina otras puses raksturā- kontrolējoša, histēriska, utt.

+++ Tādēļ iesaku nebūt rezerves variantam - ja vīrietis neprec, tad viņš lūkojas vai aiz žoga izaugs zaļāka zāle. Nevajag ļaut sevi izmantot. Bet, ja abiem uz konkrēto momentu ir labi un abi saprot, ka nav īstie viens otram, bet kopā ir ērti un pierasti - tur laikam arī rodas tie neprecētie "daudz gadus esam kopā" pāri.

Ja divi cilvēki nekautrējas vārtīties pliki palagos divu gadu garumā.. tad kāpēc jasamulst, lai pajautātu par precībām :)

ja abiem uz konkrēto momentu ir labi un abi saprot, ka nav īstie viens otram, bet kopā ir ērti un pierasti - tur laikam arī rodas tie neprecētie "daudz gadus esam kopā" pāri.

Ļoti precīzi. Protams, partnerēm to nesaka, ka vēl jau cer atrast kaut ko labāku un ka gadi iet, bet bērnu nav. Partneres parasti dzird prātuļojumus, ka laulībām nav jēgas, utt. Un kā likums- tādi neprecētāji, izšķiroties, aprecas ar citu ļoti ātri.

Un kā likums- tādi neprecētāji, izšķiroties, aprecas ar citu ļoti ātri.

Šo iz dzīves ļoti bieži redzu. Ja vīrietis stāsta, ka vēl nē, nav kur steigties, kāzas ir muļķīgas (un turpina dzīvot ar sievieti tāpat gadiem) - tad - atrodot labāku, ātri izšķiras un momentā apprecas ar jauno mīlu. Var jau sevi mierināt, ka - mums ir savādāk...

Piekrītu Viedajai Minkai un Sheisgone. Ja saiet kopā vidusskolā tad vēl tā, bet ja nopietnākā vecumā, tad tiešām neredzu jēgu būt "ērtajai sievietei" gadiem. Man droši vien red flag būtu ja 3 gadu laikā nesaņemtu bildinājumu.

To tiesam esmu piererzejusi dzive skatoties uz citiem, pari ir kopa gadu gadiem, bernu nav neprec, tad virietis izskiras un max pec gada jau precas un bernus taisa... visa parlieciba par to , ka precibas nav svarigas, kaut kur pazudusas. Nu tas pats ari ar sievietem. Es zinaju vienu, kuru pec desmit gadiem vilka precet, uzstaja uz berniem... sis visadi taisnojas, ka nav gatavs. Isteniba vel pa malam laida, ik pa laikam guleja ar citam, jo tak nav vel neko zverejis vinai oficiali un berna prieksa nav atbildiba. Vispar divus tadus zinu.
Es tiku bildinata pec gada. Bet nu vinam, ja butu mes padsmitgadnieki, protams padzivoti ilgak tapat.
Es mierigi varetu pajautat, ko doma par precibam, vai grib kadreiz preceties? Tas tacu normals jautajums, tapat vai kadreiz gibes bernus utt. Tie tak ir svarigi jautajumi.

Tas tacu normals jautajums, tapat vai kadreiz gibes bernus utt. Tie tak ir svarigi jautajumi.

Tas patiešām ir normāls jautājums, un, galu galā, precības ir lēmums, kurā ir iesaistīti un kurā jāpieņem lēmumi ir ABIEM.
.

Nav ko vīrieti raustīt, kad gribēs un saprasties kad ir īstais laiks, tad bildinās.
.... Kā būs-būs. Gan pienāks tas laiks.

A ja nu nepienāks? Un kāpēc tieši VIŅŠ ir tas, kas izlems, KAD un VAI tas laiks pienāks? Tev ko, nulle teikšanas šajā lēmumā?
.
Jā, no vienas puses - vīrieti nav labi spiest precēties, ja viņš to negrib. Bet kāpēc ir labi neļaut sievietei precēties, ja viņa to grib?
.
Ja precēties grib vai, tieši otrādi, negrib abi - neredzu problēmu. Problēma ir tad, ja abi grib dažādas lietas.

Manuprāt, vienīgais, kas atliek - izrunāties, lai gan šim būtu jābūt izrunātam brīdī, kad pāris sāk nopietnu kopdzīvi. Nu tā, lai pēc gadiem nebūtu nepatīkamu pārsteigumu. Taču nedomāju, ka attieksme pret mīļoto, kā vienkārši pret precību kandidātu, kā pieteikts tēmā, ir dziļu jūtu apliecinājums. Nedomāju, ka mīlošs cilvēks var tā vienkārši pieņemt lēmumu šķirties - ja nav kazai piena, tad nav.
Paziņu lokā ir atšķirīgi piemēri - gan pāris, kurš neprecējies kopā jau gadus 20 un būs jau izaudzinājis 2 bērnus, gan pāris, kurš izšķīrās pēc apmēram 10 gadu kopdzīves, kuru laikā vīrietis paziņu lokā pat kaut kad prātuļoja, ka laikam būs jāprecas, taču pēc pāris gadiem no draudzenes izšķīrās un drīz apprecējās ar citu.

Nu cik tad var, gandrīz katru nedēļu te šāda tēma!
Nu, ja nebildina, tad nebildina, tad vai nu meklē citu vai samierinies, ka viņš kādu dienu atradīs un apprecēs citu, bet ticēt visām tām atrunām, ka priekš kam tās kāzas vajadzīgas un es taču tāpat tevi mīlu - nu tas ir vienkārši smieklīgi!
Jā, un kādēļ gan nevar pajautāt, vai vispār taisās tevi precēt? Ja tik vienkāršu jautājumu nevar uzdot, tad šo cilvēku tiešām varbūt nevajag precēt. Es vismaz uzskatu, ka ar mīļoto cilvēku var runāt par jebko un uzdot jebkuru jautājumu.

Kas vsp ir bildināšana.. mēs ar savu draugu vienkārši šad tad ierunājāmies, kaut kad jau jābūt tām kāzām un tā pamazām šo ideju pietuvinājām realitātei. Nezinu, vai sagaidīšu bildinājumu tiešā vārda nozīmē, tādā scenārijā kā filmās, bet abi jau esam sākuši ieskicēt plānu kāzām. Mēs i no laukiem un esam tieši:-D : apmērm davai, nākamgad.
Pēc šīs vienošanās pateicu, ka viņš var vnk kādu dienu uzdāvināt to gredzenu, uztaisīt vnk kā pārsteigumu.:-D Un nekas jau nemainīsies, vienkārši tas būs solis, lai šo pie sevis turēto ideju paziņotu arī pārējiem.
Varbūt jocīgs piegājiens, bet, manuprāt, mazāk jāskatās filmas:-D

hmmm... Vot situācija - 10 gadi kopā, 2 bērni, kopigs nekustamais ipašums, bet precējušies nav. Tā arī ir "tikai draudzēšanās"? Tipa, mēs tā "pa draugam" uztaisījām 2 bērnus?

A kas tad tā ir? Viņi vienkārši draudzējās, lai arī cik stulbi tas neizklausītos. Jā, ir kopīgi bērni un kopīgi īpašumi, bet viņi viens otram nav nekas. Es to sauktu par necieņu - pret bērniem un pret savu sievieti.

Domāju, ka noteikti ir vērts pajautāt, vai bildināšana vīrietim vispār ir plānos. Ir vīrieši, kuri uzskata, ka tas nav nepieciešams, bet principā, ja otra pusīte uzstāj, ir gatavi spert šo soli. Ja tas ir šis gadījums, tad sievietei vajag tikai paskaidrot savu pozīciju un paskaidrot, kāpēc tas šķiet svarīgi. Protams, iemesls "jo es gribu" nederēs. Tam jābūt loģiskam, no visas sirds un labi paskaidrotam. Šī bija mana situācija. Draugs neuzskatīja, ka laulība ir nepieciešama, jo tā ir tīra formalitāte, tomēr, kad paskaidroju, ko un kādā mērā man tas maina, viņš pieņēma faktu, ka, ja viņš grib būt ar mani ilgāku laiku, būs jābildina.
Tomēr var būt arī tā, ka vīrietis nemaz nevarēs atbildēt uz jautājumu, kādi ir viņa plāni. Šajā gadījumā es uzskatu par pareizu iedot viens otram laiku padomāt (ja ir kopdzīve, tad padzīvot atsevišķi). Ja bildinājums tā arī nebūs, tas nozīmē, ka nav vērts gaidīt un jāšķiras (ja sievietei laulība tiešām ir vajadzīga).
Vispār par šādiem jautājumiem vajag runāt. Ne visiem cilvēkiem laulība ir pašsaprotama, tāpēc nevar gaidīt, ka vīrietis obligāti ir noskaņots bildināt. Ja šķiet, ka ir pienācis laiks uzzināt viņa nostāju, tad noteikti vajag izrunāt.

Nu nezinu. Nav ko vīrieti raustīt, kad gribēs un saprasties kad ir īstais laiks, tad bildinās.
Mēs esam attiecības jau 4 gadus. Neesmu bildināta vēl. Un par to nedomāju. Kā būs-būs. Gan pienāks tas laiks.

Nu kamēr neteiksi vai viņš nepadzirdēs no paziņām, ka vajadzētu, tikmēr nesagaidīsi. Pagaidām ir ērti tāpat būt ''draudziņu'' statusā, ātrāk un vienkāršāk tikt prom un nejūt, ka varētu saukties un saistīties par ko vairāk. Plānot speciāli bērnu vispār liekas dīvaini neaizsargātās attiecībās.

Īstenībā par šo iekš cosmo es vienmēr esmu brīnījusies - kā var gadiem ilgi dzīvot kopā, bet nekad neizrunāt kāzu jautājumu. Es jau attiecību sākumā nepakautrējos pajautāt kādi viņam uzskati šajā jautājumā, arī savus uzskatus izklāstīju (bildinājumu max 3,4 gadus būtu gatava gaidīt, bet arī tas liktos par ilgu mūsu vecumā). Un nebija tā nekāda šausmīga saruna, tieši otrādi - mazliet romantiska saruna rozā briļļu periodā, kad likās, ka varētu viens otram piederēt visu dzīvi un ah, cik labi tas būtu :-D
Vēl vairāk tas uzjundījās tad, kad pirmo reizi kopīgi bijām draugu kāzās. Tad pavisam dabiski notika sarunas par to cik skaisti bija, kā gribētos mums pašiem utt. Es patiešām nevaru iedomāties kā var nekad šo tēmu nepacelt un nezināt vismaz otrās pusītes viedokli par šo jautājumu.
Es patiešām nevaru saprast kā var dzīvot un nekad to neizrunāt.. un ja vēl bērns pieteicies un nolemts to paturēt, tad it īpaši..

Es ieteiktu neiespringt.
Ja liekas, ka visu vajag uzreiz un viss, bet otrs nav gatavs, ejiet katrs savu ceļu. Nevar kādam piespiest sevi precēt. Neizklausās pēc 30 gadiem.

Man paziņu lokā ir pāris,kas kopā dzīvo 13 gadus. Sieviete grib precēties,bet vīrietis atrunājas sakot "kam tās kāzas vajadzīgas?" , "naudas ķērnāšana vienam vakaram", "neredzu tam jēgu un vajadzību".
Un šajā gadijumā uzskatu,ka tas liecina par vīrieša neizlēmību un sievietes nolaišanos. Es tā nevarētu.

Un diemžēl jāpiekrīt iepeiekšminētajam. Vīrieši neprotas. Viņus jāpastumda un tad ari viss atnāk.

Piekrītu Selīnai, manuprāt, ir noderīgi izrunāt laulību jautājumu esot ilgstošās attiecībās (īpaši, ja apprecēties ir svarīgi). Ar savu otro pusi dabīgi nonācām līdz laulību diskusijai.
5 gadus būt attiecībās un nezināt vai otram cilvēkam vispār laulības ir svarīgi...nu nez..varbūt ja ir gadi 20 un pāris sāka satikties 15 gadu vecumā.

Varbūt ne visām ir tā, bet vismaz es attiecības varētu uzsākt tikai tad, kad zina, ka tās virzīsies uz laulību. Savam draugam, ar kuru jau plānojam drīzumā precēties, pajautāju šo jautājumu arī attiecību sākumā, lai esmu pārliecināta, ka šīm attiecībām manā izpratnē būtu jēga.

Mani arī nebildina vēl, kautgan kopā esam 7 gadus. Bet tas ir naudas jautājums, nebildina, jo nav naudas kāzām.