Kā pārvarēt šķiršanās sāpi?

Kāpēc Tev būtu viņam jāraksta?
Pajautāt, kā jūtās, vai viss labi?

Katrā ziņā, es nerakstītu. Tas viņu vēl vairāk sāpinātu.
Tu esi izlēmusi beigt attiecības, un pie tā arī paliec, nevis dod cilvēkam cerības, ka viss vēl var būt labi.

Kāpēc Tev būtu viņam jāraksta?
Pajautāt, kā jūtās, vai viss labi?

Neesmu pārliecināta vai rīkojos pareizi pametot viņu.

Bet kāds bija šķiršanās iemesls?
Cik ilgs laiks pagāja, līdz nonāci pie atklāsmes, ka jāšķiras?
Tu raksti, ka nevēlies būt ar viņu kopā. Tad sanāk, ka Tu tomēr šaubies?
Ja viņš Tev neraksta, tad varbūt tāpēc arī gribi uzrakstīt, lai atgādinātu par sevi? Jo kremt, ka viņš tā vienkārši piekrita šķirties.

Bet kāds bija šķiršanās iemesls?
Cik ilgs laiks pagāja, līdz nonāci pie atklāsmes, ka jāšķiras?
Tu raksti, ka nevēlies būt ar viņu kopā. Tad sanāk, ka Tu tomēr šaubies?
Ja viņš Tev neraksta, tad varbūt tāpēc arī gribi uzrakstīt, lai atgādinātu par sevi? Jo kremt, ka viņš tā vienkārši piekrita šķirties.

Šķiršanās iemesls- Es sapratu, ka viņš nav tas cilvēks ar ko gribu pavadīt mūžu, ar ko gribu radīt bērnus un precēties. Iepazīstot viņu sapratu,nav kopīgas nākotnes.
Man ļoti svarīgs ir izskats. Viņš nav līdz galam tas ko es vēlos redzēt sev blakus.
Nedaudz biedēja viņa pagātnes stāsti. Negribu, lai man jābaidās par sava drauga veselību un pašai par savu, jo viņš mēdz ar kādu pavicināt dūres. Es vēlos būt aizstāvēta un mīlēta, bet nevēlos dzīvot bailēs un iet pret sevi un saviem principiem.
Tas arī laikam ir iemesls.
Jā, es šaubos, bet jo vairāk par to domāju, jo vairāk saprotu, ka padaru nelaimīgu sevi.
Uzrakstīt gribas, jo pietrūkt sarakstes, sarunas, kas bija sirsnīgas, taču atmiņā palikuša vairāk, kā draudzīgas.
Kaisle starp mums ir ļoti maz, arī tas mani neapmierina, jo vēlos blakus cilvēku kura skūpsti un glāsti man sagādā prieku, nevis tikai domu "vai kāds to neredzēja".
Viņš nepiekrita šķirties uzreiz, teica, ka pēc nedēļas uzrakstīs.
Es negaidu šo vēstuli, jo tas radīs problēmas.
Man cilvēcīgi viņa žēl.

Neraksti, ar laiku pāries šīs domas. Manuprāt, šajā gadījumā attiecībām kādreiz vienalga pienāktu gals, jo tu nejustos īsti laimīga.
Cik ilgi jūs bijāt kopā?

Un šķiršanās nekad nav patīkama, lielā daļā gadījumu vismaz vienam sāp. Banālais teiciens - laiks dziedē. Abi atradīsiet cilvēkus, ar kuriem būsiet laimīgi.

Vienkārši šķiries un viss, izslēdz vispār tādu iespēju kā viņam rakstīt vai atbildēt uz kaut kādām viņa muļķībām, ar laiku aizmirsīsies viss.

Ir pagājis tieši pusgads, kopš izšķīros ar savu draugu un nav pagājusi neviena diena, kad nedomātu par viņu. Joprojām sāpes ir. Pati sāku jukt prātā vai vispār tas ir normāli, ka pusgada laikā nav bijusi diena, kad par viņu nedomātu.
-
Bet! Manā situācijā arī bija viss puslīdz labi, tikai dažubrīd neapmierināja viņa uzvedība, attieksme, vārdi un viņš nebija gatavs darīt absolūti neko, lai to mainītu vai vismaz censtos to nedarīt. Starpcitu, es vairākas reizes biju iniciatore attiecību pārtraukšanai, bet parasti pēc kādām 2 dienām nācu pie attausmas - a varbūt es to varu paciest, a varbūt viņš mainīsies. Bet nekas nemainījās un es nebiju ar viņu laimīga. Un pienāca kārtējā mana šķiršanās iniciatīva, ko pēc tam atkal nožēloju, bet bija par vēlu - viņš pateica pēdējo vārdu. Un tad gan man likās, ka man ir izrauta sirds. Bija pagājuši kādi 2-3 mēneši, līdz man draudzene uzrakstīja vienu gudru lietu "Tu jau negribēji no tā cilvēka šķirties, Tu gribēji lai viņš mainās" - un tā arī bija.
-
Ko es gribu ar to pateikt? Sākumā būs ļoti grūti, jo viss piedzīvotais, atmiņas, vietas visu laiku Tavam prātam traucēs. Kā Tu pati raksti Jums bija "sirsnīgas sarunas" , un tas Tev viss kādu laiku pietrūks. Un tas ir pilnībā normāli. Un kā TimeToDream teica "šajā gadījumā attiecībām kādreiz vienalga pienāktu gals, jo tu nejustos īsti laimīga" - tā arī būtu. Labāk ātrāk, nekā pavelc to laiku ilgāk un savairo vēl vairāk atmiņas.
-
Es tiešām gribu ticēt teicienam, ka "laiks dziedē rētas", bet manā gadījumā tas laiks ir diezgan ievilcies.

Un es principā varētu pievienoties šajā diskusijā kā atbildes meklētāja, jo man arī dikti sāp joprojām.

Vieglākais kā to pārvarēt ir atrast nodarbošanos, lai nebūtu laika domāt. Tas var būt tautā saucamais "plāksteris" - jauns draugs, kāda aizraušanās/sports, vairāk darbs..
Arī es nesen izšķīros no pirmās mīlestības, vienīgais, kas man palīdzēja, bija darbs.. ja es gulētu mājās neko nedarot, protams, pirkstos grauztu un raudātu visu laiku. Bet tas ir kā kurš uztver lietas, ja gribas paraudāt - jāparaud, bet nedrikst stavet uz vietas, move on. :)

Es tiešām gribu ticēt teicienam, ka "laiks dziedē rētas", bet manā gadījumā tas laiks ir diezgan ievilcies.

Pus gads nav nekas traks.

Tu esi izlēmusi beigt attiecības, un pie tā arī paliec, nevis dod cilvēkam cerības, ka viss vēl var būt labi

Tas gan. Ja Tu biji iniciatore attiecību pārtraukšanai, ļoti iespējams, ka otra puse bija Tev vairāk pieķērusies un, lai viņš vieglāk tam tiktu pāri, centies pēc iespējas mazāk likt viņam atcerēties par Tevi.

Satiecies ar tuvajiem vai draudzenēm, atslābsti, iedzerat tēju vai kādu vīna glāzi.

Ergy, man pusgads neliekas tik daudz, lai juktu prātā. Kāds tiek sāpēm pāri ātrāk, kāds lēnāk :)

Tas var būt tautā saucamais "plāksteris" - jauns draugs

Ieteikums atrast plāksteri man liekas ļooti muļķīgs. Kāpēc čakarēt prātu vēl kādam cilvēkam, kad neesi pārliecināts, ka tas ir tas, ko gribi? Neatbalstu bezjēdzīgas cerības došanu cilvēkam, tādējādi ceļot saulītē savu ego.
.
Manuprāt, šādā situācijā nav tādas formulas, kas pateiktu priekšā, kā tikt pāri konkrētajam dzīves posmam.. Lai mazāk domātu un lai mazāk gribētos uzrakstīt, piezvanīt, ir vērtīgi atrast kādu nodarbošanos, kas atslēgs prātu. Visādi citādi laiks saliks visu pa vietām :)

Saprotu Ergy, jo pašai tagad arī ir posms, kad nomoka domas par bijušo. Man gan tas nav pusgads, bet četri mēneši, tomēr arī ir nedaudz nogurdinoši, jo sanāk domāt par viņu katru dienu gandrīz vai katru minūti. Dienas laikā, kad esmu darbā, tad ir vieglāk, bet vakaros un brīvdienās, kad brīvā laika ir vairāk, tad tas ir ļoti mokoši, jo skumjas mēdz jaukties ar nožēlu, ka viss tā izvērties, prātā tiek risināti dažādi iespējamie varianti, kā mūsu stāsts varēja turpināties. Ar prātu saproti, ka tāpat tas ir bezjēdzīgi, jo tāpat nākotnes ar viņu nebūtu, šķiršanās ir labākais risinājums, bet domas ir grūti kontrolēt. Jā, paliek vieglāk ar laiku, jo cenšos visu laiku ar kaut ko nodarboties, sportot, lasīt, novērst domas. Galu galā vienalga ticu, ka šis viss kādreiz pāries. :-)

Dreamkeeper
Es arī tikko izšķīros no drauga, kurš mani vienkārši necienīja... Sīkāk negribu te stāstīt un es tevi tik labi saprotu, man arī gribas visu atgriezt, uzrakstīt un piezvanīt, bet NĒ, nedari to nekādā gadījumā. Vari uzrakstīt man, ja ir vēlme, parunāsim par to(t)

Redzu, ka rakstāt par "plāksteriem" vai tiešām tas palīdzētu?
Kaut gan ziniet es kontaktējos ar pāris vīriešiem, tikai draudzīgās attiecībās un tas jau palīdz kaut uz mirkli aizmirst viņu.
Šobrīd nedomāju par attiecībās ar vīriešiem.
Nebūtu forši būt blakus kādam, bet domāt par kādu citu.

Lai cik bieži arī tas ir dzirdēts- bet laiks visu dziedē. Nav tādas vienas receptes kā tikt tam pāri ātrāk. Kādam palīdzēs plāksteris, kādam raudāšana, kādam atkal kaut kas cits. Bet lai ko Tu arī darītu ar laiku sāpes pāries, kādam lēnāk, kādam ātrāk, bet pāriet.
Galvu augšā.:-)

Kapēc tev vispār viņam būtu jāraksta, ja nevēlies neko ar viņu turpināt? Kas tās par sadistiskām tieksmēm. Liec viņam mieru un ļauj "izsāpēt", laiks vienmēr dziedē visu. Uzrakstot sačakarēsi viņam prātu vēl vairāk. Viņs šobrīd nespēj domāt racionāli, tapēc ja uzrakstīsi viņam, tad pirmā doma būs, ka varbūt esi pārdomājusi. Varbūt patiesībā tu viņu gribi paturēt mazā "saitītē", ar domu, ka varbūt atgriezīsies, ja neatradīsi neko labāku.