Lieta tāda, ka ar mīļoto vīrieti bijām kopā 7 gadus, ne vienmēr viss bija skaisti un jauki, gadījās gan strīdi, gan mantu mētāšana, tomēr pielāgojāmies viens otram - kļūstot pieaugušākiem, manuprāt, mazinājās arī tie paši strīdi, sapratām kā paust neapmierinātību normālā veidā, runāt par to. Uzaugot mums abiem nebija to labāko emocionālās inteliģences piemēru, tādēļ nācās pašiem mācīties no savām kļūdām, kuru nebija mazums.
Attiecību laikā bija gan kopīgi ceļojumi, gan izbraucieni, pasākumi - teju visas brīvdienas un lielu daļu vakaru pavadījām kopā, mājās vai ārpus tām un tas bija patīkami.
Dzīvojām jau labu laiku kā ģimene, runājām paši par mājokļa iegādi, jo vēlējāmies, lai bērnus (pēc pāris gadiem plānotos)varētu uzaudzināt jau savā dzīvoklī, bez liekas pārvākšanās. Bijām konsultēties bankā un izskatījām vairākus reālus dzīvesvietas variantus. Palikām pie tā, ka vēl kādu brīdi jākrāj nauda.
Tad pēkšņi man darbā mainījās līguma noteikumi - iepriekš saņēmu noteiktu algu mēnesī, bet jaunie nosacījumi paredzēja likmi par piesaistītajiem cilvēkiem, sākumā tas nešķita tik draudīgi, domāju, ka centīšos un man viss izdosies, tomēr neizdevās vis. Tā es centos trīs mēnešus, papildus izmantoju savus iekrājumus brīžos, kad nepietika ar algu, lai samaksātu rēķinus un iegādātos pārtiku. Protams, darīju visu taupības režīmā, jo arī iekrājumi nevienam nav bezizmēra.
Kad zaudēju cerību (pie iekrājumu izsīkšanas), pateicu draugam, ka man steigšus jāmeklē cits darbs, jo nākammēnes nespēšu veikt maksājumus. Protams, viņš bija sašutis, ka tik ilgi klusēju, tomēr sapratu, ka atbalstīs, kamēr meklēju darbu. Sākumā aplūkoju vakances, kurās uz sitienu varētu dabūt darbu, bet draugs iedrošināja, ka labāk nedaudz ilgāk pagaidīt, bet atrast labi atalgotu un stabilu darbu. Kamēr meklēju atbilstošu vakanci atradu projektu, kurā piepelnīties, lai vismaz varētu iegādāties pārtiku un noņemtu naudas slogu no viņa.
Tad negaidīti notika autoavārija, kuras dēļ auto labošana bija jāgaida aptuveni 1,5 mēnešus. Auto bija lielā mērā mūsu iespēja kaut kur biežāk doties ārpus mājas, kaut vai uz laukiem. Turklāt, bez mašīnas draugs nevarēja nokļūt uz treniņiem, kur izlādēties pēc saspringtā darba.
Tieši tad viņam darbā uzradās arī sarežģīts projekts, kas prasīja ne mazums nervu...
Pēdējās nedēļas gāja visai grūti, nekur nebraucām, taupījām naudu, bijām sadrūmušāki.
Kādā pasēdēšanā ar maniem vecākiem, draugs iedzēris raudot teica viņiem, ka atbalstīs mani itin visā, jo es arī viņu atbalstīju, kad bija švakāk ar naudām. Arī man viņš teica, ka mīl mani, tic, ka dabūšu labu darbu un tad mēs varēsim iekrāt naudu un arī apprecēties...
Pēc saspringtas nedēļas viņš uzaicināja kopīgi paēst ārpus mājas, ko darām samērā reti, tur runājām par citām tēmām, viss šķita ok. Bet tad, nākamajā dienā, pēc neliela strīda viņš sadrūma, paņēma telefonu, kur kādam draugam Mesendžerī aizsūtīja garu ziņu un pēc atbildes saņemšanas cēla galdā: "Es tevi vairs nevaru izturēt, mums jau sen vajadzēja šķirties, man ir depresija, vācies ārā vai es vākšos!"
Es sapratu, ka tas tiešām ir viss, draugs pēkšņi kļuva nepieejams, auksts pret mani, nevēloties nekādus kompromisus... Tas pats cilvēks, kas vakarnakt mani apskāva un skūpstīja!? Man šķita, ka laiks dziedēs brūces, daudzi dusmu uzplūdā pasaka ko nejauku, vārdus, kurus nožēlo, tādēļ aizbraucu uz laukiem un pēc trim dienām, kad mēģināju runāt, viņš kļuva vēl nepieejamāks. Es esmu izmisumā par to, kā burtiski vienā mirklī viņš mani "izlika ārā". Tagad vienīgais temats par ko viņš runā ir tas, cik ātri varu aizvākt mantas no kopīgā dzīvokļa... Es ārkārtīgi mīlu šo cilvēku un nevēlos no viņa šķirties, bet pati joprojām pēc atsevišķi nodzīvotas nedēļas nespēju apsmadzeņot notikušo...
Vai kādai/-am no jums ir bijusi pēkšņa šķiršanās no mīļotā cilvēka? Kā rīkojāties? Sagājāt kopā vai dzīvojāt tālāk?