pašnāvības

Tagad, medicīna, sociālā palīdzība, atbalsta programmas - vienalga cilvēki krīt depresijā un taisa pašnāvība, lai gan dzīve ir daudz vieglāka nekā senāk.

Tas tiešām ir paradoksāli, jo, piemēram, Norvēģijā ir ļoti augsts pašnāvību skaits, lai arī Norvēģija ir ļoti turīga valsts, kur naudas cilvēkiem ir vairāk nekā saprašanās. Es to skaidroju ar to, ka biezajiem nereti nav vajadzīgs strādāt un kustēties, lai izdzīvotu. Latvijā, piemēram, nestrādāt un slinkot nav iespējams. Tajā pašā Sibīrijā cilvēkiem nebija laika sēdēt un domāt par dzīvi, bet gan kustēties un strādāt, jo ēst ta' gribējās! Bezdarbība arī noved pie visādām nevajadzīgām domām, pašanalīzei utt. Protams, ir izņēmumi, bet es runāju par vairumu.
Manas domas, kas ir balstītas uz pieredzi, ir tādas, ka būtībā tie ir garīgi vāji cilvēki. Tas nav nekas slikts, jo mēs katrs esam vājš kaut kādā ziņā - vāji sportā, vāji matemātikā, vāji kulinārijā, whatever. Šie cilvēki nemāk savākt savas jūtas, ir nenormāli jūtīgi pat pret sīkumiem, nemāk adekvāti uztvert notiekošos procesus, visu laiku sevi žēlo, mūžīgi viss viņiem ir slikti utt. Var teikt, jā, tas tāpēc, ka viņš lieto narkotikas, zaudējis darbu/tuvinieku, bērnībā sists utt., bet tas nav noteicošais. Tie ir tikai katalizatori. Nebūtu viens dzīves trieciens, būtu cits. Un, jā, uzskatu, ka šādas lietas var iedzimt. :-/

Tie cilvēki nebija psihiski slimi. Tas statistikai.

Šis ir ļoti nosacīti. Cilvēks, kurš ir garīgi stabils, nekad neiedomāsies par kaut ko tik ekstrēmu. Ne vienmēr psihiski slims nozīmē galīgu kukū, tas tā zināšanai. Noviržu var būt daudz un dažādas.
Un arī šeit es nerunāju par izņēmuma gadījumiem - kā filmā Me before you. Tur cilvēkam bija reālas fiziskas ciešanas ne garīgas!

Interesanti , kā ar slepkavību , varbūt kādas acīs arī tai var atrast attaisnojumu?

Wee, es atceros Tavuas ģimenes traģēdiju (lasīju medijos), bet tiešām nesaprotu Tavu vēlmi to visu laiku cilāt un pārrunāt ar svešiem cilvēkiem forumā. Kam tas ir vajadzīgs? It kā no vienas puses, ieraksti, ka nevēlies to publiski vairs apspriest, bet tāpat turpini... No malas izskatās, ka Tev nepieciešams izrunāties par to, ka nav īsti ar ko. Ieteiktu atrast kādu draugu/tuvnieku, ar ko to pārrunāt. :-)

vienalga cilvēki krīt depresijā un taisa pašnāvība, lai gan dzīve ir daudz vieglāka nekā senāk.

Vispār jau tas ir mīts:-) Jā, agrāk bija mēris, bads un karš, bet dzīve kopumā bija krietni vienkāršāka - pamatā viss balstījās uz vienkāršām un instinktīvām lietām, paēst, izdzīvot, izdarīt elementārākos darbus. Tagad attiecībā uz jebkuru ir ekspektācijas un noteikumi, kādai jābūt izglītībai, sociālajam statusam, attiecībām, izskatam..fiziski ir vieglāk, jā, bet ne morāli.

Bezdarbība arī noved pie visādām nevajadzīgām domām, pašanalīzei utt.

Ja cilvēks nerok grāvjus ar rokām, tā ir bezdarbība?:-) Tagad vienkārši ir jālieto smadzenes, agrāk tas nebija sevišķi populāri, vismaz ne masām:-) Starp citu, šādu izteikumu dēļ depresijas slimnieki mēdz klusēt par savu slimību, jo noteikti kāds pateiks "tas aiz slinkuma un bezdarbības":-)

Manas domas, kas ir balstītas uz pieredzi, ir tādas, ka būtībā tie ir garīgi vāji cilvēki.

Un šim es arī nevaru piekrist, balstoties uz savu pieredzi. Bieži vien šādi izsakās tie, kuri neko sevišķi sāpīgu dzīvē nav piedzīvojuši, tāpēc pat nezina, kā paši reaģētu - gan uz seksuālu vardarbību, gan uz vardarbību ģimenē un skolā, gan uz slimību. Ir viegli nosodīt, ja neesi pastaigājis svešās kurpēs. Pati pašnāvību nenosodu, vismaz man tas noteiktos apstākļos būtu tīri racionāls lēmums - neuzskatu dzīvību par kaut ko tik svētu un svarīgu, lai cīnītos par spīti visam, ja jēga kaut kurā brīdī ir zudusi. Ir tomēr jābūt kaut kādam mērķim un iemeslam dzīvot, izņemot mazohistisko "man jāpārvar visas grūtības". Man patiesībā vienalga, vai kāds pēc tam uzskatītu mani par vārguli, katram ir tiesības izlemt, ko darīt ar savu dzīvību un katram var būt savi apsvērumi, kāpēc atņemt sev dzīvību.

Cilvēks, kurš ir garīgi stabils, nekad neiedomāsies par kaut ko tik ekstrēmu.

Kā tad:-D Ja vien galvā nav kaut kādu mākslīgi iegūtu tabu, tad cilvēks aizdomāsies par JEBKO. Varbūt neizdarīs, bet kaut kad aizdomāsies un iztēlosies gan.

piemēram, Norvēģijā ir ļoti augsts pašnāvību skaits, lai arī Norvēģija ir ļoti turīga valsts, kur naudas cilvēkiem ir vairāk nekā saprašanās.

Man tur nekā nesaprotama neliekas, ja cilvēkam ir nauda, ģimene, veselība, tad, pēc absolūtā vairākuma domām, viņš nedrīkst justies slikti, nedrīkst čīkstēt, jo viņam taču ,,viss ir" un cilvēks paliek viens un neviena nesaprasts.

Un šim es arī nevaru piekrist, balstoties uz savu pieredzi. Bieži vien šādi izsakās tie, kuri neko sevišķi sāpīgu dzīvē nav piedzīvojuši, tāpēc pat nezina, kā paši reaģētu - gan uz seksuālu vardarbību, gan uz vardarbību ģimenē un skolā, gan uz slimību.

Tad, kā Tu izskaidrotu, ka ir cilvēki, kuri pēc šādiem dzīves triecieniem spēj dzīvot tālāk? Kā tas iespējams, ka cilvēks pārdzīvo savu 2 bērnu traģiskās nāves, trešā bērna iedzimto bērnu trieku, kas būtībā nozīmē, ka viņš ir invalīds, vīra nāvi, nabadzību utt., bet tāpat ceļas un dzīvo? Un, kā tas iespējams, ka vienu pamet boifrends, ar ko kopā būts tikai pāris mēnešus, un iet taisīt pašnāvību? Kā?? Abas sievietes no malas vienlīdz normālas un veselas.
Šeit man liekas ļoti labi noder šis teksts:

Tas ir vājums, es uzskatu.

Ne gluži , bet man šķiet jocīgas šeit dažu viedoklis par pašnāvību interesanti ko cilvēki domā par slepkavību , absolūti nesaistu šo ar sevi . Vienkārši pašnāvība jau ir tā pati slepkavība , gribu zināt vai tās kuras atbalsta pašnāvību atbalsta arī slepkavību .... Nu kaut kā tā ...
Principā šī tēma pa lielam ir viena no retajām kur laikā gaitā esmu mainījusi savas domas , kardināli. Tāpēc ,pieļauju, ja tās kuras ir saskārušās ar ko šādu dzīvē var domāt savādāk ,nekā kuru viedoklis ir balstīts uz grāmatās lasīto. Nu kaut kā tā...

Vispār jau tas ir mīts Jā, agrāk bija mēris, bads un karš, bet dzīve kopumā bija krietni vienkāršāka - pamatā viss balstījās uz vienkāršām un instinktīvām lietām, paēst, izdzīvot, izdarīt elementārākos darbus. Tagad attiecībā uz jebkuru ir ekspektācijas un noteikumi, kādai jābūt izglītībai, sociālajam statusam, attiecībām, izskatam..fiziski ir vieglāk, jā, bet ne morāli.

Agrāk bija jāpaļaujas bija tikai uz paša spēkiem, piemēram neražas gados nebija nekādas kompensācijas vai palīdzības no ne viena. Mirsi nost. Nelies ievainojums sadzīvē varēja novest līdz nāvei, kara gadījumā varēja tikai paslēpties mežā un sagaidīt kad no visas saimniecības palikuši tikai pelni. Nekādas bēgļu nometnes vai palīdzības. Dzīvo tālāk kā gribi.
Tagad ar visiem auklējas un baro ar karotīti, bet vēl par maz.

Tad, kā Tu izskaidrotu, ka ir cilvēki, kuri pēc šādiem dzīves triecieniem spēj dzīvot tālāk?

Redzi, Tu iepriekš minēji, ka pašnāvnieki ir jūtīgāki pēc dabas, kas nozīmē, ka viņi ir emocionālāki un izjūt dažādus notikumus spēcīgāk...savukārt, ļoti iespējams, ka tie "izturīgie" pret pašu bērniem vai otrajām pusēm jūt mazāk intensīvas emocijas, nekā superjūtīgie un tāpēc gluži viegli tiek šādiem satricinājumiem pāri. It sevišķi, ja papildus ir kaut kādi aizspriedumi no sērijas "pašnāvība ir grēks, šajā dzīvē jācieš un tad pēc nāves būs labāk".
Turklāt, pašnāvība pāris mēnešu boifrenda dēļ tomēr neliecina par normālumu, varēji jau izvēlēties līdzīgākus piemērus:-)
Ja gribi, uzskati to par vājumu - es šādu viedokli uzskatu par nezināšanu.

Tagad ar visiem auklējas un baro ar karotīti, bet vēl par maz.

Auklējas tikai ar tiem, kuri ir gana bezkaunīgi sev kaut ko izprasīt. Ja vidusmēra cilvēkam vajag palīdzību, to nav tik vienkārši dabūt.

Redzi, Tu iepriekš minēji, ka pašnāvnieki ir jūtīgāki pēc dabas, kas nozīmē, ka viņi ir emocionālāki un izjūt dažādus notikumus spēcīgāk...savukārt, ļoti iespējams, ka tie "izturīgie" pret pašu bērniem vai otrajām pusēm jūt mazāk intensīvas emocijas, nekā superjūtīgie un tāpēc gluži viegli tiek šādiem satricinājumiem pāri.

Kas cits tas ir, ja ne garīgs vājums? Neprasme savākt savas emocijas? Es jau iepriekš teicu, ka nevienu nenosodu, nevainoju. Mēs katrs esam vāji savā veidā - kam matemātika, kam dziedāšana, kam sports, kam attiecību veidošana.... Tā tas vienkārši ir.

Turklāt, pašnāvība pāris mēnešu boifrenda dēļ tomēr neliecina par normālumu, varēji jau izvēlēties līdzīgākus piemērus

Mani piemēri bija iz dzīves. Ir cilvēki, kuri spēj nest, ir, kas nevar (tie salūzt pie mazākā trieciena). Un šajā gadījumā, meitene bija pavisam normāla - smuka, gudra, veiksmīga, jautra, sabiedriska. No malas pat nepateiksi, kas viņā iekšā darās. Tāpēc jau es saku, ka ne vienmēr jābūt galīgi kukū, lai teiktu, ka cilvēkam ir psihiskas problēmas.

Bordo, nepārtraukta emociju savākšana bieži vien ir emociju trūkums:-) Es zinu daudzus, kuri tiktu galā ar dažādām problēmām, izdzīvotu teju jebkurā situācijā, bet vienlaikus, emocionāli viņi citiem neko daudz nespēj dot. Jā, būs lepni ticis galā ar problēmām, bet arī pēc viņa neviens sevišķi neraudās, kad dzīve beigsies.
Tas citāts no Mičelas labi sasaucas ar "Vējiem līdzi" - Skārleta bija izdzīvotāja, bet mīlēt viņa neprata un beigās palika pilnīgi viena. Nezinu, vai tas ir gluži apbrīnojami un pozitīvi:-)
Žēl, nav laika diskutēt, bet varbūt arī bezjēdzīgi, jo nekad nepiekritīšu argumentiem par garīgu vājumu. Manuprāt, emocijas ir spēks, nevis trūkums. Ne visi un ne vienmēr tās var nokontrolēt, bet izdzīvošanas instinktam vien vairs nav nekādas jēgas, plikas dzīvības pasaulē ir 7.6 miljardi.

Interesanti, stabila psihe un spēja kontrolēt savas emocijas , jau ir bez maz vai trūkums? :-|

Manuprāt, emocijas ir spēks, nevis trūkums

Visa sāls ir līdzsvarā. ;-)

Bordo-piekriitu!
Vai es atbalstu pasnaaviibu?Atbalstu tikai loti lielaa vecumaa,ja cilveeks mocaas loti lielaas saapees,ir noguris no dziives ,tad domaaju ,ka taa ir kaa "atbriivosana".
Internets ir laba lieta,bet kas par daudz ,tas par skaadi-cilveeki vairs nespeej atpuusties normaali,viss vienaa skriesanaa,nenormaala dziisanaas peec kaut kaa!Visam veel klaat loti nepareizs uzturs,alkohols,narkotikas un veel tad "hormoni"!
Nav taada liidzsvara.
Vienmeer atceros sanitaariiti darbaa,kura bija piedziivojusi dziivi koncentraacijas nometnee-tas staasts par izdziivosanu "par visu varu" mani taa ietekmeeja!Piekriitu,ka sodienas cilveeki nav tik izturiigi.

Interesanti ir arī tas, ka tieši par pašnāvību tēmām cilvēki sāk tā cepties, apsaucot pašnāvniekus par tādiem un šitādiem, it kā tas skartu viņus pašus. Neko nesaku, ja tas notiek savā ģimenē, bet tagad nievājoši spriedelēt, kāpēc Avicii to redz darīja, jo viņam bija viss? Tas, kas jums būtu viss, nenozīmē, ka arī viņam bija. Bieži vien cilvēki nonāk līdz apziņai, ka es varu darīt lietu x vai nedarīt, no tā mans apmierinātības līmenis nemainīsies, un tad uzreiz izriet jautājums par jēgu visam.
Un vēl - strauji pieaugot cilvēku skaitam, pieaug arī konkurence visās dzīves jomās, un ne visi spēj samierināties ar palikšanu aiz borta,kas tikai sekmēs lielāku pašnāvību skaitu. Tāpat kā vidusslānis, strauji samazinoties cilvēku skaitam, pēkšņi kļūst par zemāko slāni, jo gluži vienkārši ir nākamie rindā. Viss plūst un mainās un nebūt ne vienmēr uz to labāko pusi. Jeb šodien tu esi karalis, rītdien bezpajumtnieks, bez garantijām, ka neesi karaļa troni zaudējis uz visiem laikiem dažādu iemeslu dēļ.

Nesen te vienā diskusijā bija daudz viedokļu, ka jēgas dzīvei tādas baigās jau nemaz patiesībā nav. Ka vienkārši esam un plūstam, tas jāpieņem. Te atkal piesauc "jēgas" argumentu. Tas gan interesanti. :D

Estupendo-jaa tas arii!Labi pateici par to "karali"!Loti daudzi cilveeki kriit izmisumaa,nolaizoties atkal liidz kalpam,nespeej samierinaaties.

Duujaa-tas taapeec,ka ir loti lielas garstaavokla svaarstiibas!