Priekš kam

Piekrītu diskusijas pesimistēm. Esmu daudz par to domājusi un šī iemesla dēļ tuvākajos mēnešos grasos darbu pamest, kad jautājums par pasīviem ienākumiem būs galēji atrisināts. 4 gadi bezjēdzīga darba man ir bijis vairāk kā vajadzīgs. Imho absolūti lielākā daļa darbu ir bezjēdzīgi. Šāda dzīve kāmja ritenī ir neizturama.

Es vienmēr savam draugam prasu - nu, kāda ir jēga dzīvot? Viņš tur atbild filozofiski par tagadni un ikdienišķiem sīkumiem, kas dara laimīgu. A es nekad tā arī nesaprotu, kā var skatīties uz kādu un justies laimīgs, vai kaut ko darīt un justies laimīgs. Laikam esmu nejūtīga vai gaidu ko lielu un vērtīgu, kas nekad tā arī nepienāk :-D

Laikam esmu nejūtīga vai gaidu ko lielu un vērtīgu, kas nekad tā arī nepienāk

.
Jārīkojas, nevis jāgaida...

Bieži vien redzu ka cilvēki paši sevi ievieto tajos rāmjos un ciklos pilnīgi brīvprātīgi, iedzen sevi tādā situācijā, kura beigās rada cikliskuma efektu.

Mēs ceļamies ar grūtībām, miegs nāk, ejam uz darbu, ēdam, mājās, gulēt. Ceļamies, nomaksājam rēķinus, strādājam, atnākam mājās, palūram, palasām kaut ko un gulēt. Atkal ceļamies uz darbu. Un viss uz riņķi būs gadu gadiem.

Cilvēks var strādāt vai nestrādāt, var gulēt vai negulēt, var ēst vai neēst un t.t. Cilvēki dzīvo savā komforta zonā, pieņem lēmumus, kuri iedzen cilvēku cikliskumā. Varbūt vienkārši vajag skatīties uz dzīvi savādāk, domāt kreatīvāk un lemumiem jābūt tadiem, ka beigās nerodas iespaids ka esi ka vāvere ritenī.

Mans aplis ir,guļu, pamostos,pakakāju,paēdu,eju uz darbu,darbā man rāj jo kavēju, bet ko man darīt? No rīta nekakāt un piekakāt biroju? Jo biroja tualetē nekakāšu, jo kāds čurā uz puda vāku

bet ko man darīt? No rīta nekakāt un piekakāt biroju? Jo biroja tualetē nekakāšu, jo kāds čurā uz puda vāku

čurā tu arī un kakāt ej uz blakus biroju. :-D:-D:-D

Cilvēks var strādāt vai nestrādāt, var gulēt vai negulēt, var ēst vai neēst un t.t.

Nevar. :D

Var gan, easy.

Un nomirt?

Un nomirt?

Pag, bet ja jau viss ir bezjēdzīgi, tad taču tas būtu ok, ne?

Cilvēks var strādāt vai nestrādāt, var gulēt vai negulēt, var ēst vai neēst un t.t. Cilvēki dzīvo savā komforta zonā, pieņem lēmumus, kuri iedzen cilvēku cikliskumā. Varbūt vienkārši vajag skatīties uz dzīvi savādāk, domāt kreatīvāk un lemumiem jābūt tadiem, ka beigās nerodas iespaids ka esi ka vāvere ritenī.

Viss darba tirgus, izņemot frīlansu, projektus vai personīgo biznesu pa lielam arī no tā cikliskuma sastāv. Pajautā jebkuram normāli domājošam jebkurā sabiedrības slānī - visi grib brīvību, neatkarību un vēl saņemt par to naudu. Tikai, vai to izdosies sasniegt vai nē, nav atkarīgs tikai no lēmuma pamest komforta zonu vai nepamest.

Man patīk no rīta celties un iet uz darbu. Jā, dažreiz grūtāk piecelties, bet whatever. Man patīk darīt savu darbu, man patikt satik kolēģus. Jā, man ir svarīgi, lai darbā redzu jēgu un redzu savu gan profesionālo gan garīgo izaugsmi. Man patīk ēst. Man patīk dzert. Man ļoti patīk satikt cilvēkus. Pēdēja laikā cenšos satikt jaunus cilvēkus. Arī uz ielas iepazīties :D Man patīk iet, patīk redzēt, patīk arī neko nedarīt... Ir lietas, kas vel trūkst, bet visam savs laiks. Būs tās lietas, nāksies atteikties no citām. Tā pat svarīgi, lai ir blakus cilvēks, vai cilvēki, ko tu mīli. Kas mīl Tevi.
Ne vnk cilvēks, kas tev ir blakus, bet cilvēks, kuru satiekot, Tu redzi, kā viņam iemirdzās acis, kā sejā parādās neviltots prieks. Jā tā nav tad mainam cilvēkus, mainam darbus, mainam dzīves vietas.
:-)
Tāda dzīves mīlēšana man radās pēc vienas dabra vietas. Pēc pārverātām problēmām. Kad saproti, ka retas ir tās lietas dzīvē, par ko vērts stresot un pārdzīvot. Pēc tā, kad atrodi lietas, kas tevi uzlādē. Ir jāatrod sajūtas, kas tev liek justies dzīvam.

Nezinu gan, kāpēc kādam darbs par frīlanseri vai sava uzņēmuma veidošana šķiet kā iziešana ārpus cikla. Tas ir tas pats cikls, pēc būtības nekas nemainās, vai strādā uz kāda vai strādā sev, tu tāpat esi atkarīgs no darba.
*
Šeit gan piekrītu Jaestades, ja nekam nav jēgas, tad doma par nāvi nav necik briesmīga, lai to visu laiku pieminētu tādā kontekstā, kādā to dara diskusijas autore, tipa - "A ko man darīt, nomirt iet?" vai tu gaidi, ka citi tev dos iemeslu dzīvot, Tikbezpanikas? Es domāju, ka neviens nevar dot tev jēgu, iemeslu, vēlmi dzīvot, ja tādas nav. Nebūs tas ne darbs, ne vīrietis, ne bērns, ja kaut kas uz brīdi galvā uzlabosies, tad tas ir tikai īslaicīgs apmāns. Ilglaicīgi tāpat jutīsies bezjēdzīgi.
Protams, tas pie nosacījuma, ka ir runa par nopietniem gadījumiem, nevis tīņu depresijas a la emo laikiem.

Un es domāju, ka ir vienkārši cilvēki, kuri neredz jēgu un ir cilvēki, kas pat nedomā par to, vai ir jēga. Tie otrie ir tie pozitīvie, jo viņi vienkārši nedomā. Es neticu, ka var pārtapt no negatīva cilvēka uz pozitīvo. Ticu, ka var būt apnikums dzīvē un to var pārvarēt, bet, ja runājam par tiešām procesiem smadzenēs, tad tur kaut ko stabilizēt var tikai antidepresanti - bet arī tie nav nekādas narkotikas, lai padarītu cilvēku laimīgu, tie tikai stabilizē.
Nu tāda ir mana pieredze. Es priecājos par pozitīviem cilvēkiem, forši, ka ir tādi. :-)

Nevar būt tā, ka nekad neesi bijusi priecīga, laimīga. Pie laimes ir jāstrādā, tāpat kā pie citiem sasniegumiem. Nevar dzīvē vienmēr izvēlēties vienkāršāko, ja sirds vēlas sarežģīto. Visās jomās jābūt nepiekāpīgam. Pie kā arī es tagad cenšos piestrādāt. Sēdēt un raudāt par to, ka viss slikti ir vienkārši un neko nemainīs. Mums ir labs dzīves ritms, jo katra jauna diena var būt kā jauns sākums, vajag tikai darīt.

Nezinu gan, kāpēc kādam darbs par frīlanseri vai sava uzņēmuma veidošana šķiet kā iziešana ārpus cikla. Tas ir tas pats cikls, pēc būtības nekas nemainās, vai strādā uz kāda vai strādā sev, tu tāpat esi atkarīgs no darba.

Tā viss ir iekārtots, ka cilvēks bez darba vai konkrētiem hobijiem, principā, nevar justies pilnvērtīgs jeb smadzenēm laiku pa laikam ir jābūt ar kaut ko nodarbinātām. Ir izbaudīts, kā ir neko nedarīt kaut pāris mēnešus no vietas un tieši tas ir bijis visdepresīvākais un nepanesamākais laiks. Tāpat liela nozīme bērnībai un pusaudžu gadiem, vai tad ir kaut kas iepazīts, darīts, jo tieši tajā vecumā viss vēl ir jauns un liekas interesants un vērts pamēģināt. Ja līdz gadiem 20-25 vispār nekas jēdzīgs nav ticis darīts, tad emocijas un sajūtas notrullinās un pienāk brīdis, kad liekas, ka visi darbi ir pretīgi, nekas nav patīkams utt.

Bezjēdzīgs tādā ziņā, ka visi jau lielākoties dara vienu un to pašu. No tā jau ārā īsti netikt. Uzskatu, ka bērniem nav jāaiziet pirmajiem.

Tad var sagaidīt vecāku nāvi un aiziet pašam.
Atvainojos par tik drastisku ieteikumu, bet tu jau vairākkārt piemini, vai tev nomirt.

Nu bet ja cilvēks neēd, tad mirst. Ja nedzer ūdeni, tad mirst. Tas ir tikai loģiski, var iztikt bez saviem padomiņiem.

Mēs laikam runājam divās dažādās valodās, tu atklāj cilveka fizioloğiskās īpatnības, bet es par garīgo pusi.
Mans padoms vispār nebija domāts negatīvs, bet kā viens no risinājumiem, taču tagad sapratu, ka tu vēlies izzināt to, cik ilgi cilvēks var iztikt bez ēdiena.