Es nezinu, es dzīvē baigi nenovēroju stereotipus, tas paliek vairāk internetam, diskusijām un šauriem prātiem. Protams, ir dažādi aizspriedumaini personāži, bet manā vidē visi, lielākoties, ir garā brīvi cilvēki un nosodītas tiek tādas rīcības, kas ir amorālas, piemēram, partnera krāpšana, meli, dažādas riebīgas rīcības, kas kādam kaitē. Protams, arī tie ir sava veida stereotipi un sabiedrības dogmas, bet vairāk saistīti ar morāli un mūsu kopējiem uzskatiem par to, kā dzīvot ir jaukāk. Un, mūsuprāt, jaukāk ir dzīvot pozitīvā, draudzīgā vidē, kurā neviens netiek izcelts kādu trūkumu dēļ, vai, pasarg Dievs, tautības, seksuālās orientācijas, ādas krāsas, nodarbošanās vai citu aspektu dēļ.
......
Tādās kompānijās, kurās ir cilvēki ar izteikti stereotipisku domāšanu, man, laikam, nav vietas, tāpēc man arī īsti nav tādu piemēru, ko varētu minēt. Visi šeit jau minētie, godīgi sakot, nav bijuši aktuāli jau kādu laiku, manuprāt, vai arī ir aktuāli un nozīmīgi tikai tiem, kas tādam lietām paši piešķir vērtību par to cepoties vai tos popularizējot. Pirmoreiz kopš seniem laikiem esmu kļuvusi par blondīni un, goda vārds, pat nevienu piezīmi attiecībā uz matu krāsas kolerāciju ar viedumu (vai stulbumu) neesmu dzirdējusi.
......
Ir gan, jāatzīst, gadījies redzēt staigājošus stereotipus, kas vairāk saistīts ar piederību kādai subkultūrai, tāpēc nevar arī teikt, ka no stereotipiem pati vai kāds cits neietekmējas nemaz. Jā, nu, ja Tu redzi, piemēram, hipsteri sēžam pie galdiņa kafūzī, acis automātiski meklē, kur šis noslēpis savu makbuku. Vai, piemēram, iet pa ielu skeiteris vai reperis, kuram nopakaļus ejot var ieostīt, kā gandža smaržo, ja tas nav iepriekš bijis zināms.
......
Daudzi cilvēki baro stereotipus ar savu vizuālo identitāti, un ne tikai. Tas, domāju, tāpēc, ka gribas tomēr būt kaut kam piederīgam. Protams, ne jau tāpēc visas pasaules slimnīcas ir pilnas ar ārstiem no Indijas vai tamlīdzīgi, bet ir stereotipiskais mazpilsētas gangsteris, ir pohujistiskais džankijs, ir čaļi, kam neredzami arbūzi padusēs - kaut kur jau tā uzvedība ir noskatīta. Nāk nākamais tukšlapis pretī, noskatās tādu uzvedību, piemēra sev un, voila - jau mums divi čaļi ar neredzamiem arbūziem padusēs. Tā arī tie stereotipi izplatās - paši jau tiem piešķiram vērtību.