Plusi un mīnusi paliekot attiecībās ar vīrieti pēc krāpšanas

Šī ir tēma, kur plusus nekādus savilkt nespēju un nespētu. Nekas uzskaitītais mani nespētu noturēt pie cilvēka, kas ir piekrāpis. Tā ir visbriesmīgākā sajūta - apzināties, ka mīļotais cilvēks ir piekrāpis, un piedot tādas lietas man liekas pat necieņa pret sevi pirmkārt. Un jā, es esmu bijusi nokrāpta, daudz esmu par to domājusi, bet nu nespēju to piedot un dzīvot ar to cilvēku tālāk(t)

Ir dažādas pieredzes, citi pāri tikai stiprina attiecības, saprotot to, kur kļūdījās, ko vajag darīt labāk, ko nedarīt, un saprot, to, ka nevar viens bez otra. Klūdās visi un tas ir saprotams.

Atkarīgs no Tevis pašas. Ja esi cilvēks, kurš nekad nekad nepiedod kādus pāridarījumus un tur naidu, nav vērts, nepiedosi, nemelo sev, ka piedosi. Ja pēc dabas esi tāda, kurai piedot ir relatīvi viegli, tad varbūt. Katrā ziņā krāpšana maina attiecības neatgriezeniski un rēķinies, ka turpmākos strīdos (būs, agri vai vēlu) noteikti tiks celti augšā šis notikums,kas Tevi pašu vairāk vai mazāk tāpat sāpinās neatkarīgi no tā vai piedevi.

Es teiktu, pētot plusus un mīnusus, padomā, cik liela ir Tava loma faktā, ka viņš nokrāpa. Kas bija tie vadmotīvi. Protams krāpt ir slikti. Bet varbūt cilvēks meklē to, ko nespēj saņemt. Man šķiet krāpšanas biežākais moments ir neeksistējošais adrenalīns attiecībās - nav spontāna seksa, nav daudzveidības, zems sievas libido utt.
Kāpēc sievietes krāpj savus večus? Jo ir neapmierinātas ar savu veci, kurš nesniedz to, ko vēlas sieviete. Un daudz citu faktoru. Ne jau aiz labas dzīves kāds kādu nokrāpj.
Bet noteikti, ka ir tā otra krāpēju masa, kas to dara sporta pēc. Alfa tēviņi, pašmīļi, narcisi uttt...
Forumā atbildi negūsi, tik pašai kritiski jāizvērtē situācija, kas neaprobežojas tikai ar plusiem un mīnusiem par pagātni un iespējamo nākotni.
Cilvēku lielākā problēma attiecībās ir tā, ka viņi nemāk paskatīties uz sevi un partneri no malas un loģiski spriest par notikušajām darbībām.

Es arī droši vien piedotu, ja otrs kārtīgi nožēlotu, bet kā reāli dzīvot tālāk, man nav ne jausmas. Otram cilvēkam tur būtu katru dienu sevi jāpierāda, lai iemācītos uzticēties vēlreiz.

Noteikti nepiedotu. Vajadzēja domāt pirms tam, ne tagad aizliet ausis, ka baigi nožēlo. Ja bija tāda doma, būs vēl. Tāpat man nav jādomā, vai viņš turpmāk spēs būt uzticīgs vai nē, ko domā, ko dara utt. Nodota esi un tāda arī paliksi.

Ja jādomā par plusiem un mīnusiem, tad par ko vispār runa? Neredzu nevienu plusu!

kopīgas bijušās atmiņas, kopīgas nākotnes atmiņas, bērni, māja, nākotne kopā.

Ar nekrāpēju tas nevar būt? :D Protams, ka var. Nezinu gan, kas ir nākotnes ATMIŅAS, bet tas viss jāplāno ar stabilu cilvēku. Un nokrāpa tevi, ne kādu citu pirms 20 gadiem, bet izvēlējās nodot tieši tevi. Nav vērts, es teiktu ar šodienas pieredzi.

Oi, un 22 gadi tev. Nē, nē, nečakarē savu dzīvi. Nevar ko tādu aizmirst.

Puisim pateicu, ka negribu dzīvot kopā ar viņa vecākiem (3gadus dzīvojam ar viņa mammu un patēvu) un viņš atbildēja - nu ja Tev tas nepatīk tad vari iet.
Ko iesākt? Vai tiešām puisis ar kuru dzīvoju kopā negrib domāt arī par to lai es attiecībās jūtos labi?

Šis pats eksemplārs? :-O (t) Tad nav vispār ko domāt!

Ne mēnesis nepagāja, ka nokrāpa? :D

Matildei +
ņemot vērā viņas uzmesto informāciju, tad es pieturos pie sava otra varianta:

Bet noteikti, ka ir tā otra krāpēju masa, kas to dara sporta pēc. Alfa tēviņi, pašmīļi, narcisi uttt...

Naf tādi nevienās attiecības nav vajadzīgi. Sākumā cilvēkam ir jānobriest un tad var runāt par ko vairāk. Un cilvēks nenobriest vienā dienā. Ar savu problēmu Tu tērē tikai savu laiku.

Viens ir piedot, bet otrs - ar to sadzīvot. Es varbūt nepareizi uzrakstīju savā komentārā - piedevusi esmu, arī toreiz piedevu, bet nākotni kopā vairs neredzēju, jo nespētu dzīvot ar domu,ka tas vēl var atkārtoties. Iemācīties vēlreiz uzticēties - tas ir ļoti grūts un sarežģīts ceļš. Tiešām apbrīnoju cilvēkus, kas ar to var sadzīvot, negruzot sevi un otru.

Piemēram, plusi +, kopīgas bijušās atmiņas, kopīgas nākotnes atmiņas, bērni, māja, nākotne kopā.
Mīnusi, neuzticība, sāpes u.t.t.

Tavi plusi man liekas jocīgi. Pirmkārt, bijušās atmiņas, ok bija labas atmiņas, bet tā ir pagātne un vienmēr arī tur paliks, pagātnē, vai dēļ tā jāpaliek ar krāpēju? Un kopīgā nākotne...nākotne vispār nav pie plusa pieskaitāma vai vispār kaut kāds arguments. Kā tiešām būs nākotnē tu nezini, pie plusiem esi pieskaitījusi kaut kādus savus sapņus, ne realitāti.
Vai jums ir jau tie bērni un māja, vai tie tikai tavi sapņi? Ja tā..tad kāpēc to visu bojāt ar vīrieti kas tevi piekrāpis? Ar tādu plānot ģimeni? Būtībā ar garā vāju cilvēku...jo nespēja noturēties citai neuzkāpt. KAM tev tas ir vajadzīgs??
...
Man bija sāpīga situācija laiku atpakaļ, nebija tur krāpšana ar sexu, bet tāpat gana sāpīga lai šķirtos (pēc manām domām), vienīgais iemesls kādēļ to nedariju bija kopīgais bērns, meklēju iespējas kā piedot un ar pāri darījumu sadzīvot, jo nevēlējos izjaukt bērnam ģimeni. Mīlestība jau nekur nepazuda un nemazinājās. Bet tāpat šis tas mainijās dzīvē.
Ja bērna nebūtu, būtu sen prom un nemocītu sevi.

Nekas no uzrakstītā nav pluss!

Padomu nespēju dot, bet nu kāda jēga piedot šajā situācijā? Jūs esat jauni, neesat precējušies, nav bērnu. Tas tak jums tikai attiecību sākums un jau krāpšana...manuprāt, tur tiešām jēgas it nekādas, vieni vienīgi mīnusi. Piedodot tu viņam dod zaļo gaismu krāpt arī turpmāk.

Parasti šādos gadījumos sabiedrības verdikts ir viens - Vainīgais / cietušā, neiedziļinoties problēmā kopumā.
Pirms taču tā kā viss vairāk vai mazāk bija OK. Tad kāpēc viens vai abi no ģimenes to izdara ?
Nav svarīgi - noziegums ir noziegums, krāpnieks, paliek krāpneiks. Krāpšana ir problēmu sekas un tāpēc krāpšanas ir un būs, gab vīriešiem, gan sievietēm ( izņemot Cosmo dāmas)
Ja kādu laiku atpakaļ pie attiecībām būtu vairāk piestrādāts, iespējams, nekas slikts nebūtu noticis. Tas nenozīmē ka sievietei, ka sievietei jāauklējas ar vīrieti lai viņam nesagribas citu.
Attiecības prasa abu rūpes un ieguldījumu, tad tādi gadījumi var arī nenotikt nekad.

Priekš kam piedot, jūs neesat precējušies, jums nav kopīgu bērnu, īpašumu, nav nekā, kas jūs turētu kopā. Tur pat domāt nevajag, palaist ir grūti, jo izveidojies pieradums. Paņem pārtraukumu un koncentrējies tikai ar sevi. Reāli palīdzēt var tikai laiks, kad pierims visas emocijas.

Neesmu bijusi sada situacija, bet iesaku padomat par to, ka visi tavi nosauktie plusi var but ari ar citu partneri nakotne, un sadi minusi nemaz nebus jaizverte.

Ko nozīmē "cilvēks stipri nožēlo"? Nožēlo caur vārdiem vai tomēr darbībām? Ja viss balstās tikai uz stāstiem par to, ka viņš ir visu sapratis un grib tevi atpakaļ, tad nav vērts pat izskatīt variantu piedot. Ja tomēr reāli arī rīcībā nožēlu var redzēt, tad, iespējams (es gan tā nedarītu), var padomāt par turpmāko nākotni.