Sveikas!
Tātad izstāstīšu savu situāciju. Biju attiecībās pagājušajā gadā uz pusgadu ar cilvēku. Izšķīrāmies, bet tā kā sekss bija ļoti labs, pēc pāris mēnešiem viņš man rakstīja atkal, jo vēlējās nenopietnas attiecības. Es piekritu. Tā satiekamies jau kādus 5 mēnešus, pa 2 reizēm mēnesī. No sākuma viss bija forši, sekss atkal bija labs, mums abiem bija interesanti un labi pavadījām laiku. Pēc 3 mēnešiem šīs "attiecības" kļuva sliktākas. Sākās vecie strīdi, viņam mazliet palika vienalga. Radās tāda sajūta, ka šis viss ir pilnīgi nevajadzīgs.
Tomēr visu izbeigt arī negribas, jo ir pieradums pie cilvēka un patīk šādi pavadīt laiku. Negribas meklēt neko citu.
Tagad nu ir pienākusi vasara, zaļumballes, koncerti, bet viņam svarīgāki palikuši draugi. Mani nekur īsti ņemt negrib, bez maz vai vienalga. Es gan vēl sevi nedaudz pazemoju, vēl prasīju, vai nevēlas atnākt līdzi uz draudzenes kāzām, jo pavadoni gribas. Viņš atteica, jo justos neērti un viņam tur neesot jābūt.
Es ļoti labi saprotu, ka daru to, ko nevajadzētu darīt. Pazemoju sevi nenormāli. Tikai tagad sapratu, ka man vajadzētu kādu stingru viedokli, iedrošinājumu un atbalstu sevi beidzot cienīt. Kaut vai no svešiem cilvēkiem, tāpēc arī prasu jūsu viedokli. Ko darīt?
75
